Dievišķais kristības iestādījums

Kristība nav tikai vienkāršs Baznīcas rituāls, bet gan dievišķs iestādījums, kurš būs spēkā līdz pat pasaules galam un kurš ir jāievēro visiem kristiešiem (Mk.16:15-16; Mt.28:19-20). Pavēli kristīt Kristus ir izteicis tikpat nepārprotami, kā pavēli sludināt Evaņģēliju, un šo faktu ir atbilstoši novērtējuši Viņa apustuļi (Ap.d.2:38; 10:48).

Tas ir spēkā arī neskatoties uz to, ka apustuļa Pāvila īpašā misija bija evaņģelizēt, nevis kristīt (1.Kor.1:14-15), jo savās vēstulēs viņš māca gan Kristības nepieciešamību, gan tās iedarbību (Rom.6:3-4; Gal.3:27; Tit.3:4-7). Tādēļ, ja kvekeri, Pestīšanas Armija un citi jūsmotāji noraida Kristību kā vienīgi “ceremoniju, kurai nav saistošas iedarbības uz sirdsapziņu,” viņi noliedz paša Dieva iestādījumu un pavēli. Taču svētās Kristības noliegšana ir vienīgi loģisks rezultāts tam, ka viņi noraida mācību par žēlastības līdzekļiem vispār.

Mūsdienu racionālistiskie teologi (Holcmans) noliedz dievišķo Kristības iestādījumu, lai arī viņi atzīst, ka senbaznīcā Kristība bija vispāratzīta prakse. Taču viņu sniegtā argumentācija (Pāvils kristīja vienīgi izņēmuma gadījumos, 1.Kor.1:14; Pēteris pats nekristīja, Ap.d.10:48; Jēzus nekristīja, bet vienīgi mācīja, Jņ.3:22; 4:2) nespēj atspēkot Mt.28:19-20 un Mk.16:15-16 sacīto, kur nepārprotami tiek mācīts Kristības dievišķais iestādījums.

Nedaudz konservatīvāk noskaņotie mūsdienu racionālistiskie teologi atzīst, ka Kristība ir dievišķs iestādījums, taču iebilst pret tās tā dēvēto “legālistisko dabu”. Atbildot uz šo visai neskaidro izteikumu, mēs atbildam, ka Baznīcas pienākums kristīt nebūt nav “legālistiskāks” par tās pienākumu sludināt Evaņģēliju. Ja cilvēks var tikt pestīts bez Kristības, tad tas ir nevis tādēļ, ka Kristība būtu “legālistiskāka” par Evaņģēlija sludināšanu, bet gan tādēļ, ka Dievs savā bezgalīgajā žēlastībā jau savā Evaņģēlijā vārdā piedāvā visu savu žēlastību un pilnīgu grēku piedošanu. Taču šis fakts nenozīmē, ka Kristība ir nevajadzīga, jo Dievs, kurš ir “bezgala devīgs savā žēlastībā,” vēlas mums sniegt “ne tikai vienu vien padomu un palīgu pret grēku” (Šmalkaldes artikuli, III daļa, IV art.). Pats par sevī saprotams, ka mūsu žēlīgais Kungs, kurš pats iestādījis svēto Kristības sakramentu, nevēlas, lai mēs to noniecinātu (Lk.7:30).

Dievišķā pavēle kristīt paredz, ka šajā sakramentā allaž tiek lietots ūdens (Jņ.3:23; Ap.d.8:36), tādēļ, ja tiek lietoti jebkuri ūdens aizvietotāji, Kristība nav spēkā. Ja mums nav uzticamu pierādījumu par kāda cilvēka kristību, viņš ir jāuzskata par nekristītu.

Ja ūdens lietošana Kristībā ir pilnīgi nepieciešama, tad veids, kādā tai ir jātiek veiktai, nav noteikts, jo grieķu vārds βαπτίζειν nozīmē ne tikai “pagremdēt”, bet arī “mazgāt” (sal. Lk.11:38; Mk.7:3, kur βαπτίζεσθαι nozīmē to pašu, ko νίπτεσθαι jeb [rituāli] mazgāt). Tādēļ mūsu luterāņu katehismā ir pareizi norādīts, ka Kristība var tikt veikta “aplejot, pagremdējot vai apslacot.” Tiem, kuri uzstāj, ka Kristībai ir jānotiek pagremdējot, jo tas simbolizē aprakšanu nāvē (Rom.6:3-4), mūsu dogmatiķi atbild, ka Kristība simbolizē ne tikai aprakšanu, bet arī grēku nomazgāšanu (Ap.d.22:16), Svētā Gara izliešanu (Tit.3:5-6) un apslacīšanu ar Kristus asinīm (Ebr.10:22; sal. ar 2.Moz.24:8; Ebr.9:19; 1.Kor.10:2), tā kā ikviens no dažādajiem ūdens pielietošanas veidiem simbolizē tā nozīmi.

Ja tiek apgalvots, ka pagremdēšana ir nepieciešama tādēļ, ka Kristībā ir jātiek šķīstītam visam cilvēkam, mēs atbildam ka Kristības šķīstījošais spēks nav atkarīgs no lietotā ūdens daudzuma, bet gan no paša sakramenta un ikviens, kurš to saņem jebkurā formā, tiek pilnībā šķīstīts (Jņ.13:9-10).

Starp citu, mēs varētu atgādināt lasītājam, ka parasti tie, kuri uzstāj uz pagremdēšanu tādēļ, ka “Kristībai ir jāsimbolizē aprakšana nāvē,” noliedz šo pašu Kristības spēju aprakt kristāmo Kristus nāvē, tas ir, nodrošināt viņam Kristus vietnieciskās nāves augļus. Aizstāvot formu, viņi noraida būtiskāko Kristības daļu; viņi saglabā čaulu, bet atmet kodolu.

Pret svēto Kristību izteikto iebildumu avots ir pašu cilvēku samaitātais, neticīgais prāts, kurš apzināti noraida Svētos Rakstus kā vienīgo ticības avotu un normu. Ja cilvēki pasludina, ka Kristība – gluži tāpat, kā pārējie žēlastības līdzekļi – nav vajadzīga, jo ir nepieciešama vienīgi “Gara un uguns Kristība” (kvekeri), vai tādēļ, ka tā ir “jūdu ceremonija” (Pestīšanas Armija), vai tādēļ, ka Kristība ir vienīgi Baznīcas rituāls (modernisti, racionālistiskie teologi), vai ka tā ir bijusi domāta vienīgi senbaznīcai (sociāņi), vai ka Mt.28:19 trinitārā formula ir interpolācija, jo šajā Rakstu vietā izteiktā Trīsvienības koncepcija senbaznīcā nebija pazīstama (modernisma teologi; sal. ar 2.Kor.13:14; Tit.3:4-7; 1.Pēt.1:10-12), vai tādēļ, ka Sv. Mateja apraksts nav vēsturisks, jo Jēzus nav augšāmcēlies, vai tādēļ, ka, ņemot vērā 1.Kor.1:14; Jņ.3:22 un 4:2, Mt.28:19 nevar tikt uzskatīta par Kristus izteiktu Kristību pavēli, tad šie cilvēki pierāda, ka apzināti oponē Svētajiem Rakstiem, paaugstinot savu aklo saprātu pār Dieva Vārdu.