Dievam tīkams upuris
“Un Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. Bet Kainu un viņa upuri Dievs neuzlūkoja.” [1.Moz.4:4-5]
Ābels atzīst sevi par necienīgu nabaga grēcinieku, tādēļ meklē patvērumu Dieva žēlsirdībā un tic, ka Dievs būs žēlīgs un apžēlosies par viņu. Tā Dievs, kas ielūkojas sirdīs, spriež par abiem šiem brāļiem, kuri vienlaikus nes Viņam katrs savu upuri. Viņš noraida Kainu nevis viņa upura dēļ, itin kā tas nebūtu pietiekami labs (ja Kains būtu ticībā upurējis Dievam kaut vai riekstu čaumalas, tas tomēr būtu bijis Dievam tīkams upuris), bet tādēļ, ka Kains ir ļauns un bez ticības, pilns lepnuma un augstprātības. Bet Ābela upuri Dievs pieņem – tādēļ, ka Viņam ir tīkams pats Ābels, kas upuri nesis.
Mozus pavisam skaidri piebilst, ka Dievs vispirms uzlūkojis Ābelu un tikai tad viņa upuri. Gluži kā, ja mums patīk kāds cilvēks, mēs labprāt pieņemam visu, ko tas dara; turpretī viss, ko dara cilvēks, pret kuru mēs jūtam naidu, mums šķiet netīkams un rada pretestību.
Tādēļ šie ir lieliski vārdi, kas nepārprotami parāda, ka Dievs neskatās, cik lieli un skaisti ir mūsu darbi vai cik daudz to ir, bet ievēro tikai darītāja ticību.

Ieskaties
Patiesa taisnība un svētums
Patīkams un viegls jūgs
Novērsties no Dieva pavēles
Nekas ievērības cienīgs
Mans gars gavilē
Jēzus sludina Evaņģēliju