Dieva prasības

“Runā uz visu Israēla bērnu draudzi un saki viņiem: topiet svēti, tāpēc ka Es, Tas Kungs, jūsu Dievs, esmu svēts!” [3.Moz.19:2]

Visas Dieva vārda mācības – kam mums jābūt un kas mums jādara, par iekšējām īpašībām un ārējiem darbiem – pieder pie bauslības. Dieva bauslība prasa visu cilvēku līdz viņa būtības dziļumiem, viņa sirdi, domas un vēlmes. Baušļi nerunā tikai uz taviem locekļiem – rokām, kājām, mēli, lai tie dara vai nedara šādas vai tādas lietas. Bet baušļi saka: tev! Tev tas jādara! T. i., baušļi runā uz visu cilvēku kopumā.

Par piemēru ņem kaut vai tikai pirmo bausli. Vai tas nepieprasa visu mūsu sirdi, dvēseli, prātu un spēku [Mk.12:30]? Padomā, ko tas nozīmē, ka pāri visam mums jābīstas un jāmīl Dievs, jāpaļaujas un jāuzticas Viņam!

Bīties Dievu pāri visām lietām nozīmē to, ka es nedrīkstu dzīvot miesīgā drošībā, cietsirdībā un vienaldzībā pret Dievu un savu dvēseli vai rīkoties neprātīgi un grēkot. Man ir tā jābīstas rīkoties pret Dieva gribu, ka labāk visu paciešu – arī pašu nāvi – nekā grēkoju pret savu Dievu.

Bīties Dievu pāri visām lietām nozīmē, ka esmu nomodā un cīnos pret grēku ar nopietnību, degsmi un visu savu spēku. Vienu brīdi es esmu nomodā, lūdzu un cīnos, bet nākamajā – neprātīgi sekoju kārdinājumam. Tāpēc man visu laiku ir nepieciešams būt nomodā, lūgt un cīnīties!

Mīlēt Dievu pāri visām lietām nozīmē, ka nedrīkstu būt vienaldzīgs pret Dievu vai gauss un nevērīgs pret lūgšanu un Dieva vārdu. Bet Dieva priekšā man jāstaigā ar vislielāko prieku un patiku.

Mīlēt Dievu pāri visām lietām nozīmē, ka manas mīļākās domas un runas ir par Dievu un mīlestībā uz Viņu es ar prieku daru to, ko Viņš man pavēl, un ar prieku paciešu visu, kam Viņš ļauj notikt. Jo cilvēciskās mīlestības vārdā cilvēks labprāt dara šādas lietas.

Paļāvība un uzticība Dievam prasa īstu ticību un uzticēšanos Viņam un aizliedz pašpaļāvību un cerību uz radītām lietām. Tā aizliedz visu iedomību un augstprātību. Tā aizliedz arī izmisumu, neticības un šaubu izraisītas skumjas.

Īsi sakot, Dieva baušļi neprasa tikai vienu vai otru darbu, vienu vai otru miesas locekli, roku, kāju vai mēli, bet prasa visu cilvēku kopumā. Tādēļ Mateja evaņģēlija 5.nodaļā Kristus paskaidro, ka cilvēks, kas dusmojas uz savu tuvāko ir jāuzskata par slepkavu Dieva priekšā. Un cilvēks, kas skatās uz sievieti ar nešķīstu iekāri, Dieva priekšā tiks tiesāts kā laulības pārkāpējs.

Tas apliecina, ka Dieva bauslība neprasa tikai darbus. Tā nemāca tikai to, kā lietas darāmas. Bet pāri visam tā prasa mūsu iekšējo cilvēku, krietnu iekšēju nostāju un īpašības. Tā māca, kādiem mums jābūt. No tā saprotam, ka ikviens Dieva vārds, kas runā par mūsu prāta stāvokli un mūsu īpašībām, pieder pie bauslības.

Piemēram, ja tiek nosodīta mana cietsirdība, vieglprātība, lepnība, augstprātība, gausums lasīt Dieva vārdu un lūgt utt., tad tas ir bauslības nosodījums. Taču tas vēl nav viss. Pāri visam lielākā un svarīgākā Dieva prasība ir pēc krietnas cilvēka iekšējās būtības, sirds nostājas, prāta un attieksmes.

Pat ja darbos dzīvoju ļoti dievbijīgi, daru daudz laba un izvairos no ļauna, bet manas pārējās sirds domas un iekāres ir vērstas pretējā virzienā, proti, vēlas grēkot un netiecas uz labo, tad Dieva priekšā tieku notiesāts tāpat kā tie, kas grēkus dara atklāti un nekautrīgi ar ārēju rīcību.

Darot labus darbus piespiedu kārtā, bauslības draudu vai apsolījumu dēļ, es nevaru paveikt neko labu Dieva priekšā. Tāds nu reiz ir Dievs. Tāda ir Viņa svētā bauslība, jo Dieva bauslība nav nekas cits kā Viņa svētums. Un baušļu vārdos ir izpausta Dieva griba un raksturs.

Kāds ir Viņš, tādiem jābūt arī mums. Viņš grib, lai mīlam to, ko Viņš mīl, un nīstam to, ko Viņš nīst. Viņš nesamierināsies, ja mēs ienīdīsim un nicināsim to, ko Viņš mīl, vai mīlēsim to, ko Viņš ienīst.

Tāpat kā Dievam ir neiespējami vienoties ar grēku un velnu, tāpat Viņš nevar pieļaut, ka mēs ar tiem vienojamies. Tādēļ Viņš stāda mums Sevi par piemēru un prasa mums būt tikpat svētiem un pilnīgiem kā Viņš, sacīdams: “Esiet svēti, jo Es, jūsu Dievs, esmu svēts.” Un arī Kristus saka: “Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs” [Mt.5:48].

Ak, kādi tie ir nabaga muļķi, kas saka: “Dievs nevar prasīt no mums vairāk, nekā spējam dot,” – jo Viņa skaidrie vārdi liecina par pretējo! Ja Dievs tiešām neprasītu vairāk, nekā mēs, krituši grēcinieki, esam spējīgi dot, tad ikviena mute netiktu aizbāzta un visa pasaule nebūtu vainīga Dieva priekšā [Rom.3:19]. Jā, tad patiesi Kristus būtu velti miris mūsu vietā [Gal.2:21]!