Dieva izziņa

Dieva izziņa nav aplūkojama atbilstoši kādai vispārīgai izziņas teorijai, kuras uzdevums ir iztirzāt izziņas subjektu un objektu.

Jo, pirmkārt, Dieva atziņa ir priekšnosacījums jebkurai gudrībai un saprātīgai izziņai (Ps.111:10; Ps.19:10; Īj.28:28; Gudr.1:7; Gudr.9:10; 1.Kor.1:18-31). Otrkārt, vienmēr jābalstās uz to, ka Trīsvienīgais Dievs ir atklājies Savā Dēlā un Sava Gara spēkā ir klātesošs un sniedz ticības atziņu.

Tādēļ – atsaucoties uz Rom.1:16; Ap.d.17:16-34; Ap.d.14:14-18 – varam atzīt: kur atziņai pieejamais Dievs lūgšanā un slavinājumos netiek atzīts un apliecināts, cilvēks, Dieva dusmu dēļ, Dieva nosodīts, tiek pamests radības pielūgsmē (sirds), valdzinājumā (dvēsele) un apmātībā (prāts), kura [radība] tad tiek dievišķota un gūst varu pār viņu.

No Jer.31:31-34; Joēla.3:5; Ap.d.2 un Rom.10:12-13 zinām, ka Dieva atziņa ir Gara darbs grēku piedošanā un sirds atjaunošanā. Tāpēc arī Dieva atziņa nav priekšnoteikums, bet gan sprediķa saturs, sekas un dāvana, ar kuru cilvēki tiek aicināti atpakaļ un atjaunoti.

Pirmais bauslis tāpēc tiek izpildīts tur, kur mēs Dievu piesaucam, kā to ir darījis Jēzus Kristus Pats un kā to darīt Viņš mācījis Saviem mācekļiem. Šī apliecinājuma izpilde paklausībā ir Gara dāvana un atjaunošanās zīme. Jo piesaukt Dieva Vārdu nozīmē tapt izglābtam (Rom.10:12-13; Joēla 3:5).