Dieva izturēšanās veids pret saviem svētajiem

“Nebīsties, Ābram, Es esmu tavs vairogs, un tava alga ir ļoti liela.” [1.Moz.15:1]

Dievs, uzrunādams Ābrahamu ar šādiem vārdiem, pavēlēdams viņam nebīties, nav runājis veltīgi un bez iemesla, bet, ka Ābrahams, kas pirms neilga laika bijis priecīgs un drošs, kā jau uzvarētājs, nu atkal ir nonācis briesmās, baiļu un raižu varā.

Tas ir ierastais veids, kādā Dievs izturas pret saviem svētajiem un vingrina viņus. Tādēļ arī Ps.4:4 sacīts, ka Dievs brīnišķi vada savu svētos. Kad Ābrahams, brīnumainā veidā izcīnīdams uzvaru, ir saņēmis mierinājumu, viņš ir priecīgs garā un tik drošs par Dieva dāvanu un Viņa labvēlību, ka savā sirdī saka: “Es nešaubīšos nemūžam!” Taču drīz vien viss mainās.

Bet kādēļ un kā Dievs īsteno šādu valdīšanu? Kādēļ Viņš saviem svētajiem nedod pilnīgu un pastāvīgu prieku? To es nezinu; zinu tikai, ka tas ir vispārīgs likums, un šādi piemēri atrodami pie visiem svētajiem. Tāpat ir noticis arī ar pašu Kungu Kristu, kas savā laikā gavilē un ar prieku pateicas Dievam Svētajā Garā, bet tad atkal pieredz Gara skumjas, piesauc Dievu, lūgdams Viņa aizsardzību un palīdzību, un žēlojas, ka ir pamests visdziļākajā postā. Šādu piemēru redzam Ps.8:6, Ps.22:2.

Tādēļ mums jāmācās labi pazīt šo Dieva izturēšanās veidu, jā, tiesu, kādu Viņš spriež pār saviem svētajiem.