Cilvēka modernās pašapziņas veidotājs?

« Sākums | Iepriekšējā daļa »

Šeit būtu jāapskata vēl kāds pārpratums, kas cieši saistīts ar uzskatu par Luteru kā laikmeta gara nesēju, – Luters esot bijis cilvēka apziņas atbrīvotājs no viduslaiku tumsonības gūsta un cilvēku lieluma un pašapziņas veidotājs. Kā tas ir parasti šādos gadījumos, tā arī šajā pārpratumā slēpjas kāds patiesības grauds. To būtu labi pieminēt.

Varētu sacīt, ka Luters ir ienesis ko jaunu izpratnē par cilvēku, ko tādu, kas nebija raksturīgs viduslaiku apziņai un kas ir palicis cilvēku apziņā aktuāls vēl līdz pat šodienai. Luters īpaši sāka izcelt atsevišķu indivīdu, viņa atbildību Dieva priekšā un personisko ticību. Viduslaiku sabiedrības apziņā bija priekšstats, ka cilvēka identitāte ir pilnībā saistīta ar noteiktu sabiedrisko kārtu vai kādu korporatīvu apvienību (piemēram, amatnieku cunfti vai reliģisku brālību); ārpus savas kārtas vai apvienības cilvēks nebija nekas.

Arī viduslaiku teoloģijā netika uzsvērta cilvēka personiskā ticība, bet no cilvēka personas atsvešināta sakramentu sistēma, kas saskaņā ar Romas baznīcas mācību darbojas ex opere operato (no izdarītā darba kā tāda jeb automātiski, neatkarīgi no cilvēka paša ticības). Ja cilvēks izpildīja visas baznīcas prasības, tad, kā apgalvoja Romas baznīca, viņš kļuva līdzdalīgs pie visas baznīcas pestījošajām gara mantām un baznīca garantēja viņa pestīšanu.

Lutera laikā bija plaši pazīstams kāds anekdotisks stāsts par ogļdedzi. Šis stāsts ilustrēja to, kā šāda, no cilvēka atsvešināta, izpratne par ticību īstenojās cilvēka ikdienas ticības dzīvē. Stāsts īsumā ir šāds.

Mirst kāds ogļdedzis, un velns piestājas viņa dvēselei un grib to raut uz elli. Ogļdedzis saka: “Tu, velns, mani nedrīksti vilkt uz elli, jo es esmu ticīgs cilvēks.” Velns viņu tincina: “Uz ko tad tu tici, kā tu tici? Stāsti nu!” Ogļdedzis šim gan šā, gan tā, bet neko prātīgu nevar pateikt, beigās izmoka: “Es ticu tāpat kā mūsu priesteris, un nekā citādi.” Tad velns dodas pie priestera un jautā, kam viņš ticot. Nu sprukās arī priesteris, taču, atjautīgs zellis būdams, saka: “Es ticu tāpat kā tic mūsu bīskaps.” Velns jož pie bīskapa, grābj to aiz krāgas, purina un kliedz: “Kam tu tici? Kā tu tici?” Tas pārbijies, bāls un nosvīdis murmina: “Es ticu tāpat, kā tic baznīca un pāvests. Es ticu tāpat, kā tic baznīca un pāvests.” Nu velns lēkšiem vien pie pāvesta, smalki paklanās un laipni jautā to pašu, ko visiem iepriekšējiem. Tam nav, ko sacīt, tikai sēž kā ūdeni mutē ieņēmis, bola acis, pūs un elš. Tad velns grābj un met savā maisā pāvestu, bīskapu, priesteri un ogļdedzi un aizrauj visus prom uz elli.

Arī Luters reizēm piemin šo stāstiņu un tūdaļ atgādina, ka šāda “ogļdedža ticība” nevienu nevar glābt, ka katram ir jātic pašam un neviens cits nevar kāda vietā ticēt. Tādēļ Luters šajā ziņā ticības centrā vienmēr lika konkrēto cilvēku ar viņa ticību un personisko atbildību Dieva priekšā. Jauka un visiem zināma ilustrācija tam ir Lutera paskaidrojums par Apustuļu ticības apliecības artikuliem, kas ietverts Mazajā katehismā:

“Es ticu, ka Dievs mani radījis līdz ar visu citu radību, man devis miesu un dvēseli, acis, ausis un visus locekļus, saprašanu un visas maņas un turklāt mani uztur. Viņš dod man drēbes un apavus, ēdienu un dzērienu, sētu un māju, sievu un bērnus, laukus, lopus un visādu mantu. Viņš mani bagātīgi un ik dienas apgādā ar visu to, kas šai miesai un dzīvībai vajadzīgs, no visām briesmām pasargā un no visa ļauna glābj un glabā. To visu Viņš dara no tīras tēvišķas, dievišķas laipnības un žēlastības, lai gan neesmu to pelnījis un neesmu tā cienīgs. Par to man būs Viņam pateikties, Viņu slavēt, Viņam kalpot un paklausīgam būt. Tas ir tiešām tiesa.”

Līdzīgi, uzsvērti lietodams pirmās personas vietniekvārdu, Luters skaidro arī otro un trešo artikulu. Īpašs ir tas, ka Luters apraksta Trīsvienīgā Dieva darbus nevis vispārīgā veidā, kā no malas vērojot, bet gan ieliek sevi un – līdz ar to – arī ikvienu citu cilvēku personīgi Dieva radīšanas, pestīšanas un svētdarīšanas darbu pašā centrā. Tas viņa laikam ir kaut kas jauns un pārsteidzošs.

Lai gan tādējādi Luters īpaši izceļ cilvēku kā indivīdu, tomēr šī individualitātes un personīgās atbildības izcelšana notiek vienīgi ticības un kristīgās dzīves sakarā; viņam nav specifiskas intereses par individuālismu kā tādu. Individuālisms kā pašvērtība ir modernā laikmeta radīts un ir saistīts ar pavisam citādu priekšstatu par cilvēku nekā tas bija Luteram.

Reformācija kā baznīcas vēstures notikums, patiesās mācības atjaunošana

Apkopojot pārdomas par Luteru un viņa darbu, tāpat arī mēģinot īsi atbildēt uz jautājumu, – kas tad īsti ir baznīcas reformācija, ir svarīgi apzināties, ka baznīcas vēsture nav atsevišķa un sīka lielās vēstures kādas tālas nomales izpausme, kas tikai reizēm ir varējusi ietekmēt tā saucamos vēstures globālos notikumus. Jāatceras, ka pasaule Dieva žēlastībā pastāv tikai un vienīgi tāpēc, ka tajā vēl ir baznīca, kas sludina Evaņģēliju, un tādējādi cilvēki tiek atgriezti un tiem tiek dāvāta mūžīgā dzīvība. Tiklīdz baznīcā apklusīs Evaņģēlijs vai arī cilvēks pārstās būt cilvēks, pienāks arī šīs pasaules vēstures gals.

Dieva spraustais galīgais mērķis cilvēkam – būt sadraudzībā ar Kristu mūžīgi, cita Dieva dota mērķa cilvēkam nav. Bez pestījošā Evaņģēlija pasludinājuma šis mērķis nevar tikt realizēts, tādēļ arī bez Evaņģēlija cilvēku un pasaules eksistencei zūd jēga. Ja cilvēki vairojas un dzīvo nāvei un pazudināšanai, nevis mūžīgajai dzīvībai un svētlaimei, tad, kā Svētie Raksti mums liecina, šādai vēsturei tiek pielikts punkts. Protams, reizēm Dievs savā lielajā pacietībā ļauj dzīvot bezdievīgajam baram desmit taisno dēļ, kas dzīvo šī bezdievīgā bara vidū. Bezdievīgie to pat nenojauš, bet, kad patiesības vārds apklust un taisnie viņu vidū zūd, tad sit arī bezdievju stunda, un briesmīgi ir iekrist dzīvā Dieva rokā.

Mēs varam sacīt, ka baznīcas vēsture ir visas pasaules vēstures centrs un būtiskais saturs, tās dvēsele. Un tāpat kā mēs redzam kustamies cilvēka rokas, kājas, muti vai citus ķermeņa locekļus, bet neredzam dvēseli, kuras dēļ – tai par labu vai par sliktu – šie locekļi kustas, tāpat arī cilvēks bez ticības skata un ievēro tikai ārēji redzamo pasaules vēsturi, bet tās būtisko Dieva doto saturu un jēgu, kuras dēļ šī acīm skatāmā vēsture notiek, tas nesaprot.

Tikai saprazdami šīs lietas, mēs varam saprast to, kas bija Luters un kas bija reformācija. Dievs, kurš veido un vada savas baznīcas ceļus, savā lielajā žēlastībā cauri visai tās vēstures gaitai atjauno baznīcā sava vārda atziņu. Viņš liek šīs pasaules vistumšākajos melu un nepatiesības brīžos vareni atspīdēt sava Evaņģēlija gaismai. Viņš to dara neparasti un brīnišķi, pretēji visai tā sauktajai vēstures un notikumu loģikai.

Palūkosimies uz Luteru un reformāciju ar neticīgās pasaules augstprātīgajām acīm. Kas gan bija Luters? Augustīniešu mūks, teoloģijas doktors, profesors Vitenbergas universitātē. Kurš gan tolaik pazina šo vīru vai ko īsti zināja par Vitenbergas universitāti, kurā viņš mācīja? Vitenberga, domājams, pat neierindojās tā laika izcilāko universitāšu trešajā desmitniekā, un tūkstošiem un tūkstošiem slavenāku vīru, kas dzīvoja un darbojās 1517. gada 31. oktobrī, šodien neviens pat vairs nepiemin. Ar ko tad īpašu Luters izcēlās, un ar ko tik īpašu aizsākās reformācija?

Kad pirmo reizi izlasīju slavenās 95 tēzes, ar kuru piestiprināšanu pie Vitenbergas universitātes ziņojumu dēļa, kas sakritības dēļ bija arī vietējā dievnama durvis, iesākās reformācijas notikumi, es biju ārkārtīgi vīlies. Man likās pilnīgi nesaprotami, kā tik nevainīgs un samērā piesardzīgs rakstiņš, kurā ir tikai pāris sīku “pipariņu”, varēja izraisīt tādas neatgriezeniskas pasaules mēroga konsekvences. Kopš tās reizes esmu 95 tēzes lasījis vairākkārt, taču mans izbrīns par šo faktu ir tikai pieaudzis.

Pārnesīsim šo notikumu uz mūsdienām. Vai jūs varat iedomāties jebkāda satura, formas vai autorības rakstu pie Ventspils, Valmieras vai Rēzeknes augstskolas ziņojumu dēļa, kura dēļ notiek radikāls pavērsiens visā Austrumeiropas vēsturē, par ko runās vēl pēc 500 gadiem? – Pilnīgs absurds! Vai jūs vispār varat iedomāties tādu lietu, kurai būtu jānotiek, lai izraisītu pasaules mēroga notikumus, kas būtu dzīvi un aktuāli vēl pēc gandrīz 500 gadiem? – Nekā tāda nav. Katrā ziņā Lutera 95 tēzes pie Vitenbergas baznīcas durvīm pēc tāda notikuma jau nu izskatās vismazāk! Pirms tas notika, neviens Lutera izredzes nebūtu vērtējis pat kā “dziļi teorētiskas”.

Taču Dievs toreiz sacīja: “Šis nomaļais pasaules kakts, šis necilais papīriņš un šis nevienam nepazīstamais vīrs – Mārtiņš Luters^[9] – man derēs itin labi, lai ļaužu vidū celtu godā Manu svēto vārdu un apgrieztu pasauli otrādi!” Viņš ir Dievs un dara, kā vien grib. Vai kādam te varētu būt iebildumi?

Neko tur nespēja iebilst arī pats Luters, kuram pat visbriesmīgākajos murgos nekas tāds nebija rādījies. Dievs Luteru vienkārši ņēma, darīja uzticamu un ielika notikumos, kurus Viņš pats veidoja.

Dievs caur saviem izredzētajiem ļaudīm pastāvīgi atjauno savu baznīcu, – te arī rodama atbilde uz jautājumu kas ir reformācija? Cilvēka grēcīgā un pretestīgā daba Dieva patiesību pastāvīgi kropļo jeb deformē un līdz ar šo patiesības deformāciju kropļo arī baznīcu, bet Dievs savu baznīcu atkal par jaunu velk ārā no šīs deformācijas un to labo jeb reformē. Lai gan vārdos to izteikt nav grūti, vēstures notikumos šis Dieva darbs atklājas kā smaga un pasaules acīs arī nesaprotama cīņa, kurā Dievs ir izvēlējies to, “kas nav nekas…, lai iznīcinātu to, kas ir kas.”^[10]

Dievs to dara caur saviem izredzētajiem atkal un atkal, atjaunodams sava vārda patieso mācību un visas cilvēces un katra atsevišķa cilvēka liktenis mūžībā ir cieši saistīts ar Dieva vārdu, kas tajā sēts, – kas notiek ar šo iesēto vārdu, tas notiek arī ar tā cilvēka dvēseli, kas šo vārdu ir dzirdējis.^[11]

Ja neņemam vērā šo vienkāršo lietu, tad neizbēgami sapinamies dažādās gaisīgās vēstures teorijās un filozofijās, kas skata šīs pasaules norises atrautībā no Dieva, vēstures veidotāja, un Viņa darba.

Nobeigumā vēl daži atgādinājumi:

1. Luterisms un luteriskā baznīca nav jaunievedums vai kāda baznīcas modernizācija atbilstoši laikmeta garam. Luters nav nekādu jauninājumu ieviesējs baznīcā. Ja salīdzina luterisko mācību ar tā sauktajām senajām konfesijām, kas pārstāvētas Latvijā, – Romas katoļiem vai pareizticīgajiem -, tad mācība, kas izteikta luteriskajās ticības apliecībās, ir apmēram 430 gadus vecāka par pēdējiem Romas oficiālajiem jauninājumiem un kādus 150 gadus vecāka par 17., 18. gadsimta mijas reformu rezultātā tapušo Krievijas pareizticīgo baznīcu.

2. Savas baznīcas ticības apliecībās ietverto mācību apliecinošs luterisms, t.i., konfesionālais luterisms, nav konservatīvisms, kas cenšas restaurēt un “iekonservēt” kāda baznīcas vēstures laikaposma ticības ārējo veidolu jeb čaulu (tērpus, rituālus, īpašas svinamās dienas vai citas baznīcas tradīcijas). Konfesionālais jeb evaņģēlisko ticību apliecinošs luterisms patur un nodod nākamām paaudzēm to pestīšanas vēsti, ko baznīca visos laikos apliecinājusi pilnīgā saskaņā ar Svētajos Rakstos atklāto Dieva vārdu. Tas ir pats galvenais, uz ko arī baznīcu aicināja Luters.

3. Baznīcai jātop reformētai vienmēr. Tas notiek, baznīcai pastāvīgi un ik dienas savā dzīvē un sludināšanā atjaunojoties sākotnējā Kristus, apustuļu un praviešu mācībā un atbrīvojoties no cilvēcīgi-velnišķīgās deformācijas, kas tajā pastāvīgi rodas. Reformācija nāk no Dieva vārda, to veic Dievs caur sava vārda sludināšanu, un tā ved cilvēkus pie patiesas Dieva vārda atziņas; šādu reformāciju baznīca piedzīvo ikreiz, kad patiesa Dieva vārda mācība tiek sludināta. Šāds Dieva vārda sludinātājs – un tādējādi reformators – bija Dieva kalps Mārtiņš Luters.

---

[9] – Tāds sākotnēji bija Lutera uzvārds.

[10] – 1.Kor.1:28.

[11] – Sk. Mt.13:1-10, 18-23