Ciest un tapt atmestam

Jēzum Kristum jācieš un jātop atmestam. Tā tam ir jānotiek, jo tāds ir Dieva apsolījums, uz ko balstoties šis solis tiek piepildīts.

Ciešanas un tapt atmestam nav viens un tas pats.

Jēzus ciešanās vēl varēja tapt godāts kā Kristus. Ciešanās vēl varēja rast arī visu pasaules līdzjūtību un apbrīnu. Ciešanas kā kas traģisks pašas sevī vēl varēja nest savu vērtību, godu un cieņu.

Taču Jēzus savās ciešanās ir atmestais Kristus. Tapt atmestam ciešanām atņem jebkuru cieņu un godu. Ciešanas un būt atmestam abas kopā raksturo Jēzus krustu. Krusta nāve nozīmē ciest un mirt kā atmestajam, izraidītajam.

Jēzum jācieš un jātop atmestam, jo tāda ir dievišķā nepieciešamība. Katrs mēģinājums, traucēt to ir sātanisks. Pat tur vai tieši tur, kur šāds mēģinājums nāk no mācekļu loka, jo viņš nevēlas ļaut Kristum būt Kristum.

Tā Jēzum nu ir dots ciešanu nepieciešamību skaidri un viennozīmīgi attiecināt arī uz saviem mācekļiem. Tāpat kā Kristus ir Kristus, vienīgi tad, kad cieš un ir atmests, tā arī mācekļi tikai tad ir mācekļi ja līdz ar Viņu tiek sisti krustā. Sekošana kā saistība ar Jēzus Kristus personu sekotājus liek zem Kristus likuma, tas ir, zem krusta.