Briesmas zaudēt patiesību

Adventa laiks arvien ir nopietnu pārdomu laiks, kas saistīts ar Kristus atnākšanas gaidām.Šajā Adventa laikā es vēlos dalīties ar jums savās pārdomās par patiesības jautājumu, kas nav tikai kāds teorētisks spriedelējums, bet šim jautājumam ir dziļa nozīme ikviena cilvēka un visas sabiedrības dzīvē.

Kādā publicētā latviešu zinātnieka Dr.Edgara Siliņa grāmatā “Lielās patiesības meklējumi”, autors 92 esejās aizraujošā veidā izklāsta savu galveno postulātu, proti, ka Liela patiesība ir tāda patiesība, kuras pretstats arī ir Liela patiesība. Gandrīz katrā grāmatas lappusē E. Siliņš mēģina pārliecināt savu lasītāju, ka vienīgā patiesība bez tā papildinoša pretstata ir tikai puspatiesība, kas rada auglīgu augsni aprobežotam dogmatismam, sektantismam, fanātismam un totalitārai ideoloģijai.

Beigu beigās autors, attiecinot patiesības papildinošo principu uz reliģiju, izdara apgalvojumu, ka:

“Ticība vienīgajai patiesībai rod iluzoru pārliecību par vienīgo pareizo ticību. Tā ir dīvaina loģiska cilpa, kas dzemdē ortodoksālismu, dogmatismu, fundamentālismu un fanātismu vienīgo patiesību slazdus, kas aizstāj sirdsapziņu un veselo, praktisko saprātu.”

E. Siliņš ir pārliecināts, ka viņa dzīves pieredze, studējot zinātni, vēsturi, mākslas un reliģijas, pierāda, ka vienas patiesības piekritēji ir ne tikai ārkārtīgi bīstami pārējai cilvēcei, bet nolemti arī sevis iznīcināšanai. Viņaprāt, nav iedomājama lielāka tumsonība un ļaunums kā ticība vienai absolūtai patiesībai. Pret tiem, kas tai tic, kā uzskata zinātnieks, ir jācīnās “visiem, visiem, kam vien rūp atvērtas demokrātiskas sabiedrības nākotne”.

Šā nesen mirušā, zinātnes laukā izcilā, taču garīgos jautājumos diemžēl pilnīgi profānā, Latvijas zinātnieka izteikumi palīdz labāk izprast mūsdienu pasaulē valdošās ideoloģiskās tendences, proti, viena absolūta patiesība neeksistē un tiekšanās pēc tās ir bīstama parādība. Rietumu pasaulē šādi uzskati tika potēti jau kopš pagājušā gadsimta vidus un tie bija jāapgūst katram, kas vēlējās tikt uzskatīts par kaut cik progresīvi domājošu cilvēku. Tā cilvēku prātos nostiprinājās doma, ka vienotība ir kaut kas augstāks un labāks par patiesību. Vēl vairāk, patiesība vienotības sasniegšanā var būt pat ārkārtīgi traucējoša, tātad tā ir nevēlama.

Pakļauti šādam nepārtrauktam ideoloģiskam spiedienam, pat nopietni kristieši arvien biežāk sāka ignorēt jautājumus, kas saistīti ar patiesību. Atmetot ticības lietas, tie sāka nodarboties vienīgi ar tā saucamajiem mīlestības jautājumiem, uzskatot, ka mīlestība itin labi spēj iztikt arī bez patiesības. Par šā domāšanas veida triumfu liecina ekumeniskajās aprindās kādreiz tik populārais sauklis: “Mīlestība ceļ, bet mācība šķeļ”. (Love unites doctrine divides). Mūsdienās šī attieksme jau ir iesakņojusies tādā mērā, ka pat savā ziņā konservatīvi baznīcas vadītāji bez minstināšanās nosoda patiesības mīlestību kā fundamentālistisku doktrīnas absolutizēšanu, teoloģisku augstprātību, tendenci uz pašizolāciju un, protams, protams, mīlestības trūkumu. Lai arī šis spriedums ir it kā acīmredzami aplams, tomēr ortodoksā kristietība nedrīkst to vienkārši ignorēt, kaut vai tādēļ vien, ka pārāk daudz ir to, kas svēti tic, ka mīlestība patiešām var pastāvēt neatkarīgi no patiesības.

Šajā sakarībā pamācošas ir Mārtiņa Lutera domas, kas paustas, komentējot apustuļa Pāvila vārdus: “Nedaudz rauga saraudzē visu mīklu.” (Gal.5:9) Šeit Luters vēršas pret sakramentāriešiem, kas apsūdz luterāņus kā “kašķīgus, asus un stūrgalvīgus, jo, kā viņi saka, mēs dēļ viena mācības jautājuma par Sakramentu, satriecam druskās mīlestību un saskaņu baznīcu starpā.” Lutera galvenais iebildums šeit ir tāds, ka izspēlējot mīlestības un saskaņas kārti pret mācību un ticību vai mācības praktisku lietošanu pret pašu mācību, sakrametārieši rīkojas “bezkaunīgi un pret Rakstiem”.

Sev raksturīgā veidā Luters pieliek šim jautājumam punktu, sacīdams:

“Lāsts pār mīlestību, kas tiek ievērota uz ticības mācības rēķina, kurai jāpakļaujas visam.. Tādēļ saskaņas un kristīgas mīlestības slavēšanu atstāsim viņiem. Turpretī mēs slavēsim ticību un Dieva vārda godību. Ir reizes, kad mīlestība, ne ar ko neriskējot, var tik ignorēta, bet Vārds un ticība nevar nekad. Mīlestībai piederas panest visu un pakļauties ikvienam. Savukārt ticībai piederas nepanest pilnīgi neko un nepakļauties nevienam. Mīlestība labprātīgi pakļaujas, tic, piedod un pacieš visu. Tādēļ tā bieži tiek pievilta.”

Luters pie šā jautājuma atkal atgriežas, komentējot Galatiešu vēstules 6. nodaļu. Viņš saka, ka sakramentārieši “uzskata, ka šis jautājums nav pietiekami svarīgs, lai attaisnotu to, ka šīs vienas mācības dēļ tiek lauzta kristīga vienprātība, jo baznīcai nav nekā skaistāka vai svētīgāka par vienprātību”. Lai gan sakramentāriešu sacītajā ir sava daļa patiesības, tomēr tā ir puspatiesība, kas ir bīstamāka par meliem. Luters to apzinās ārkārtīgi skaidri, atbildēdams, ka Kristus valstība “netiek uzturēta ar mīlestības likumu, bet ar Vārdu, ticību un Garu”. Luterāņu profesors no ASV Erlings Teigens sniedz Lutera uzskatu kopsavilkumu šajā jautājumā. Viņš raksta:

“Doma, kuru Luters šeit attīsta, ir tā, ka mācība par baznīcas sadraudzību ir princips, kas stāv pats par sevi un pēc paša Dieva pavēles ir īstenojams kā Dieva tiesas spriedums… Luteram šis jautājums līdz ar to ir pilnīgi skaidrs. Spriežot tiesu pār ķecerību un maldu mācību un vairoties no tām, apelēšana pie mīlestības, iecietības, apdomīguma, mērenības un zelta vidusceļa nav saucieni, kas nāk no Kristus, bet gan velnišķīgā melu tēva murmulēšana.. Mīlestība šajā jautājumā izpaužas tikai vienā veidā, proti, kā patiesības Dieva patiesības un atklāsmes mīlestība. Luters nepagurdams atsaucas uz Vārdu un ticību kā patiesības mīlestību. Dievs pats ir patiesība; ķecerības nosodīšana un atšķirību saskatīšana mācībā nav nekas cits, kā ļaušana Dievam būt tam, kas Viņš ir. Tas nozīmē noliegt un noraidīt jebkuru nepatiesību, kas tiecas ieņemt Dieva vietu un uzdodas par Viņa balsi.”

Turpinot mūsu pārdomas, ir jānorāda, ka mīlestībai neapšaubāmi ir ārkārtīgi svarīga loma kristieša dzīvē. Tomēr ir jāatceras arī tas, ka apustulis Pāvils ir nosaucis kristīgo baznīcu par “patiesības balstu un pamatu” (1.Tim.3:15). Pāvils ir arī stingri uzsvēris mīlestības ciešo, īstenībā nesaraujamo saistību ar patiesību (1.Kor.13:6). Un, kā mēs varējām pārliecināties iepriekš, patiesība ir neatkarīgs, pats par sevi eksistējošs garīgs princips. Šā principa nozīmīgumu mums palīdz novērtēt atziņa, ka pats Dievs ir patiesība, bet viņa pretinieks un pretstats velns visu melu un jebkuras nepatiesības īstais avots.

Jau no pašiem pirmsākumiem luteriskā baznīca, kā patiesi apustuliska un katoliska baznīca ir uzņēmusies savu svēto pienākumu meklēt un apliecināt patiesību. Tajā pašā laikā luterāņiem nācās arī iemācīties, ka viņu pienākums ir ne tikai dzīties pēc reliģiskas patiesības, bet patiesības dēļ arī piedzīvot un panest ciešanas. Mūsu ticības tēviem nācās izdarīt to pašu secinājumu, pie kura nonāca iepriekš minētais latviešu zinātnieks E. Siliņš, proti, ka pati tiekšanās pēc patiesības vien jau rada šķelšanos. “Šī šķelšanās, dziļā konfesionālā sašķeltība, kādā kristietība bija nonākusi reformācijas laikmeta beigās, būtībā bija domstarpības par patiesību,” raksta vācu teologs Hermanis Zasse. Viņš atzīst arī, ka “tas bija stāvoklis, no kura neizsakāmi cieta baznīca un tautas”.

Tomēr pilnīgi pretēji E. Siliņam un daudziem citiem mūsdienu domātājiem un baznīcu vadītājiem H. Zasse secina, ka šī reliģiskā šķelšanās ir bijusi īpaši nozīmīga un pozitīva parādība, ne tikai attiecībā uz baznīcu, bet uz visu Rietumeiropu un pat cilvēci kopumā. Viņš paskaidro arī kāpēc:

“Vismaz vienā ziņā ortodoksijas laikmeta cilvēki pārspēja mūsu apgaismotā laika cilvēku. Viņi zināja to, ko modernais cilvēks vairs nezina un arī negrib zināt. Viņi zināja, ka mēs, cilvēki, katrs atsevišķi un visa tauta, burtiski dzīvojam no patiesības un burtiskā nozīmē mirstam no meliem”.

Šis luterāņu teologs, tāpat kā visa kristīgā baznīca, nebūt nebija akls fanātiķis, bet viņš ļoti labi arī zināja, ka “šajā grēka un maldu pasaulē nekad nav atrodama pilnīga patiesības atziņa un nekad pat daļēja patiesības atziņa nav sasniedzama bez cīņas par patiesību un pret maldiem”.

Šeit atklājas arī tā lielā izaicinājuma būtība, ar kuru nācās sadurties luteriskajai baznīcai XX gadsimtā. Tai vai nu vajadzēja palikt uzticīgai savā cīņā par patiesību un panest pasaules neizpratni un nosodījumu, vai arī mainīt savu nostāju un patiesības jautājumu pamazām aizstāt ar pasaulei labāk saprotamo un pieņemamo mīlestības jautājumu. Būdami pakļauti lielam psihloģiskam spiedienam, mūsu tēvi un brāļi diemžēl aizmirsa, ka “baznīca vienmēr nonāk nāves briesmās, ja tā pārstāj cīnīties par patiesību un pazemībā nelūdz savu Kungu, lai Viņš to pasargā no velna viltus un maldu mācībām”. Šajās ārēji it kā sarežģītajās un daudzveidīgajās norisēs un procesos pilnā mērā piepildījās iepriekšminētā Lutera atziņa, ka mīlestība bieži tiek pievilta.

To, cik daudz ticīgo XX gadsimtā atteicās no patiesības par labu mīlestībai un ārējai vienotībai, zina tikai Dievs un šīs norises aizsācējs melu tēvs. Katrā ziņā to, kas zaudēja patiesību, bija daudz, ļoti daudz. Turklāt ir pietiekams pamats uzdot arī jautājumu: vai tas, ko viņi ieguva, patiešām bija mīlestība? Atbilde visdrīzāk ir nē. Atšķirta no patiesības, mīlestība kļuva tikai par tukšu patmīlu, kas nevēlējās zaudēt šīs pasaules atzinību, bet tai nācās zaudēt kaut ko daudz lielāku un nozīmīgāku.