Bērnu kristīšana

Tāpēc, ka Kristība savā būtībā nav darbs, ko darām mēs, bet mūs nepelnīti ir izredzējis Dievs, ir dabiski, ka jau kopš vissenākajiem laikiem kristīti tiek arī mazi bērni.

Bērnu kristīšana notikusi jau vissenākajā baznīcā. Jau II gadsimtā tā bijusi pazīstama un atzīta. Baznīcas tēvs Irenejs (dzimis ap 140. gadu), kurš pats bija mācījies pie apustuļu mācekļa Polikarpa, acīmredzot ir domājis bērnu Kristību, sacīdams, ka Kristus ir nācis, lai atpestītu visa vecuma cilvēkus, arī maigos bērnus, ar to, ka Viņš tiem ir dāvājis atdzimšanu Dievam, t. i., Kristībā. Origens, visizglītotākais vīrs senbaznīcā (dzimis ap 185. gadu), skaidri saka:

Baznīca ir pārņēmusi (no apustuļiem) tradīciju kristīt arī mazus bērnus.

To, ka Origenam ir taisnība un ka bērni kristīti jau apustuļu laikā, apstiprina arī Justīna Martira izteikums ap II gadsimta vidu viņš esot pazinis septiņdesmitgadīgus cilvēkus, kas jau kopš bērnības bijuši kristieši.

Tertulians (ap 200. gadu) ir vienīgais no lielajiem baznīctēviem, kas ir izteicis šaubas par bērnu Kristību. Arī viņam tā pazīstama kā vispāratzīta paraža. Viņš neapstrīd, ka tā ir apustuliska. Viņš to arī neuzlūko par nelaimi. Viņš nepastāv uz to, ka tam, kas kristīts kā bērns, vēlāk būtu jākristās vēlreiz. Viņa šaubas saistītas ar viņa rigorismu, t. i., viņa – aplamo! – uzskatu, ka par kādu smagāku grēku cilvēks nevar saņemt piedošanu, pēc tam kad tas jau reiz ir kristīts. Tāpēc viņš ieteica pagaidīt ar Kristību, kamēr jaunieši ir sasnieguši brieduma gadus un ieguvuši noteiktāku stāju. Tā paša iemesla dēļ vēl dažus gadsimtus pēc tam kristības mēdza novilcināt, bieži vien līdz pat nāves gultai. Šo aplamo paražu baznīca aktīvi apkaroja. Kristība jau nav kādas grēcīgas dzīves samierinošs noslēgums, bet gan iesvēte svētai dzīvei paklausībā Dievam.

Mēs tātad ar pateicību un prieku varam piekrist bērnu Kristībai. Ja par to Jaunajā Derībā nav runāts pietiekami skaidri [Ap.d.16:15 un 33, tāpat kā 1.Kor.11:16, nesatur drošus pierādījumus], tad tas ir tāpēc, ka apustuļu baznīca bija misijas baznīca. Misijas baznīcā par normālu vienmēr jātiek uzskatītai pieaugušo Kristībai, par to runā un to tur godā. Tā tas ir vēl šodien. Jābūt kristīgiem vecākiem, kristīgām saimēm, tikai tad var būt runa par bērnu Kristību. Bet tādā pašā veidā, kā tiek uzcelta baznīca un atgriezta tauta, pieaugušo Kristība ir kaut kas ārkārtējs un bērnu Kristība ir normāla rīcība.

To, kādēļ bērniem liedzama Kristība, nav iespējams pamatot ar argumentu – “tāpēc ka Bībelē nav teikts, ka bērni kristāmi”. Tad jau ar tādu pašu pamatojumu varētu atteikt Sv. Vakarēdienu sievietēm, jo nekur nav pavēlēts vai atvēlēts sievietēm doties pie Tā Kunga galda. Tāds bezjēdzīgs Bībeles skaidrojums ir iespējams tikai tad, ja Bībeli atrauj no baznīcas. Māte baznīca mums sniedz Bībeli. Baznīca ir izlēmusi, kuri raksti ir svēti, un tā mums palīdz to izprast. Ja mēs pajautāsim tai, tad saņemsim pavisam skaidru atbildi: sievietes vienmēr ir gājušas pie Sv. Vakarēdiena, un bērni vienmēr ir kristīti. Kad Bībele kļuva par baznīcas svēto grāmatu, par šīm lietām nebija nekādu šaubu. Tā baznīca ir rīkojusies kopš vissenākajiem laikiem, un tā vislabāk zināja, ko apustuļi bija sacījuši un domājuši. Tikai tad, kad atstāj baznīcas sadraudzi un tai no rokām izrauj Bībeli, ko tad mēģina pa savai modei skaidrot, rodas nedrošība. Mēs kļūstam akli un bezpalīdzīgi un neapzinīgi sākam seno kristiešu vēstī ieviest mūsu pašu iecienītas idejas un modernus priekšstatus.

Tad nu arī mūsu vecajam cilvēkam mūsos bērnu Kristība dažkārt šķiet peļama un nosodāma. Tā nepielūdzami atspēko mūsu izveidotos greizos un seklos priekšstatus par Dievu. Vispārīgi reliģiozajam cilvēkam jau patīk iedomāties Dievu kā visaugstāko būtni, kā kādu abstraktu “garīgu īstenību”, kādu pa pusei personisku “morālisko principu” cēloni. Bet Dievs Sevi nekad nav nosaucis par augstāko būtni. Viņš Sevi sauc par Tēvu. Tas ir aplami, ja bērni nedrīkst savu tēvu sastapt. Tas būtu kaut kāds nedabīgs dēls, kas samierinātos ar to, ka viņam gan ir tēvs, kuram viņš parādā lielu pateicību, bet vispār daudz neinteresētos, kur tas ir un ko grib. Bet tieši tā rīkojas vairums “vispārīgi reliģiozo” cilvēku! Būt bērnam nozīmē dzīvot kopā, tas nozīmē īstu, faktisku kopdzīvi, kurā piedalās gan miesa, gan dvēsele. Tā tas ir arī attiecībās ar Dievu. Dievs nekādi mums nav licis svārstīties neziņā par to, ka Viņš meklē sadraudzību ar Saviem bērniem, ka Viņš atrodas mūsu vidū un gaida mūs. Bet, kad Viņš izstiepj Savu roku un mūs aizskar, tik jūtami, kā Viņš to dara Kristībā, tad mēs, nedaudz apjukuši, kāpjamies atpakaļ. Tik tuvu lai Viņš mums tomēr nenāk!

Šeit vispirms pret to saceļas mūsu neaptveramā reliģiskā augstprātība. Saukt sevi par atdzimušu, kad izcīnīta asiņaina cīņa ar savu grēku, kad ar to nokārtoti rēķini, kad tas nožēlots un ir iegūts miers, – tas būtu pieņemams. Sacīt, ka viss pamatojas žēlastībā, ja drīkst paturēt vismaz apziņu par satriecošu pieredzi vai spožu izlaušanos, – pret to arī nav jāspurojas. Bet – atzīt, ka es esmu tik bezspēcīgs un Dievs ir tik visspēcīgs, ka Viņš ir varējis iejaukties manā dzīvē un mani padarīt par Kristus locekli, kad es par to pat neesmu neko zinājis, – tas tomēr manai pašapziņai ir par daudz. Es tam neticu, pirms Dievs nav satriecis pēdējās paliekas no manas paļāvības uz sevi un saviem darbiem. Tāpēc paiet tik ilgs laiks, kamēr es sāku Dievam patiesi pateikties par savu Kristību. Bet tad var gadīties, ka es apjaušu – tas ir augstākais punkts Dieva žēlsirdībā, kura vislabāk no visa parāda Viņa Tēva sirds būtību un man sniedz kaut ko nesatricināmi drošu, uz kā balstīt savu dzīvošanu un nomiršanu. “Bet, kad atspīdēja Dieva, mūsu Glābēja, laipnība un mīlestība uz cilvēkiem, Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā” (Tit.3:4-5).

Tik ilgi, kamēr cilvēks vēl paļaujas pats uz saviem taisnības darbiem, viņš vislabāk gribētu atkārtot Kristību, lai varētu būt pavisam drošs, ka viņš ar savu Kristību kaut ko ir izdarījis, ir kaut ko gribējis un domājis. Vai arī viņš atzīst savu Kristību, taču savu paļāvību balsta uz kaut ko citu, kaut ko “drošāku” savu grēknožēlu, savu ticību, savām sajūtām, savu centību vai savu atgriešanos. Tātad – uz atziņu, ka varētu būt kaut kas drošāks par Dieva uzticību un Viņa lēmumu! Taču visi citi pamati agrāk vai vēlāk sabrūk. Mēs atkal nostājamies uz pamata. Un tad – kad Dievs gabalu pa gabalam mums paņēmis prom visu to, kas ir mūsu pašu, un kad esam kļuvuši tikpat bezpalīdzīgi un atkarīgi kā Kristības stundā – tad beidzot esam kļuvuši kā bērni un varam ieiet debesu valstībā (Mt.18:1 u. trpm.).

Ja tiek uzskatīts, ka bērniem vispirms būtu jāizaug un jātop līdzīgiem pieaugušajiem – nobriedušiem un atbildīgiem par sevi, lai Kristībai būtu vērtība, tas nozīmē šo lietu apvērst pilnīgi otrādi. Tas ir gluži pretēji, saka Jēzus. Mums, lielajiem, gudrajiem un pašpaļāvīgajiem cilvēkiem, vispirms jākļūst bezpalīdzīgiem kā maziem bērniem, garā nabagiem, pilnīgi atkarīgiem no tā, kā mums nav un ko mēs sev nevaram iegūt, lai mēs iederētos debesu valstībā. Tādēļ arī Jēzus bērnus sēdināja klēpī un viņus svētīja (Mk.10:13 u. trpm.). Mācekļi gribēja aizkavēt to, ka pie Jēzus tiek nesti bērni. Viņi pamatojās uz prāta apsvērumiem: ko gan šie mazie tārpiņi var saprast no dižā Meistara vēsts? Bet Jēzus domāja citādāk: Dieva valstība pieder arī viņiem. Mēs labprāt sagrozām arī šos Dieva vārdus, izsakot pretējo: “Tādiem pieder Dieva valstība.” Tad cilvēka gods ir saglābts, kaut vai trūcīgā mērā, jo tad vismaz mazo bērnu tiesības uz Dieva valstību ir kaut kā pamatotas bezvainīguma vai šķīstības, vai kaut kāda cita labuma dēļ, kam iesākumā vajadzētu mājot cilvēka dabā. Bet Jēzus jau saka pilnīgi pretējo: Dieva valstība pieder arī viņiem. Lielā beznosacījumu dāvana, ar kuru Pestītājs ir nonācis uz zemes, jaunā dzīve, dzīvība, kas ir nemirstīga, tā pēc Dieva pavēles tiek dāvināta arī šiem, kuri ir dzimuši no miesas un tādēļ pieder pasaulei, kas pakļauta grēka un nāves tirānijai. Tas nav kaut kāds nereālistisks un romantisks bērna uzlūkojums, bet gan svētīgā īstenība, ka Dieva pestīšana aizsniedz arī tos, kuri vēl nevar nedz domāt, nedz saprast, kas ar tiem notiek. “Un Viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja” (Mk.10:16).

Tās bija pirmās bērnu kristības. Pestītājs rīkojās tāpat kā ar Savu aicinājumu, Savu grēku piedošanu vai roku uzlikšanu, kad Viņš kādu uzņēma atpestīto valstībā. Viņš pats nekad nevienu nekristīja (Jn.4:2). Viņam tas nebija vajadzīgs. Viņš jau pats Savā personā bija pestīšana, atklātā debesu valstība zemes virsū. Ja cilvēki postā uz ceļa ļaužu drūzmā izstiepa roku, lai tikai pieskartos Viņa drēbēm (Mk.5:27; 6:56), un ticībā pieņēma Viņu, tad atpestīšana bija īstenība, tad baznīca jau bija uzcelta. Kristība ir tikai līdzeklis, ar kuru Tas Kungs vēl aizvien ir klātesošs, līdzeklis, ar kuru Viņš pēc Savas aiziešanas vēl vienmēr uzņem cilvēkus atpestīto valstībā Tā vēl šodien, kad tiek kristīts bērns, notiek tas pats, kas notika tad, kad Jēzus svētīja bērnus. Kristībā Viņš ar Savu roku aizsniedz vēl kādu cilvēku, iesaista Savas godības miesā vēl kādu dzīvu locekli, un tā vēlreiz notiek atdzimšanas brīnums.

Ja man kādu dienu atveras acis un es ieraugu šo faktu, kas ir pārāk varens, lai to varētu apdziedāt kādā slavas dziesmā, un tik dziļš, ka to neaptver neviena doma – Svētais ir ienācis šajā pasaulē, lai dāvātu mums līdzdalību Savā svētumā, lai tiktu atklāta Viņa godība, un Viņa pestīšana tagad ir mūsu vidū –, tad man jāatzīst, ka nav iespējams pietiekami daudz aplūkot un apcerēt savu Kristību.

Mana Kristība es par savu Kristību drīkstu runāt, un tas nozīmē, ka es pats esmu iekļauts dzīvības un godības straumē, ko Dievs Kristū ir sūtījis pār zemi. Tas nozīmē, ka Dievs varenā majestātiskumā un neaptveramā labestībā pats ir nospraudis šo ceļu pie Savas dumpīgās radības. Viņš iesāka lielo cilvēka atkalatgūšanu Jēzū Kristū, laužot ceļu un liekot iemājot Savai neiznīcībai un Savai dievišķajai būtībai, satverot, piepildot un soli pa solim pārveidojot to, kas ir bijis pazaudēts. Viņš arī mani ir pārņēmis Savā īpašumā, mani ar miesu un dvēseli pārņēmis Savā varā, licis piepildīt mani ar dzīvību no Viņa dzīvības straumes, padarījis mani par atdzimušās radības daļu, par daļu no atkalatgūtās cilvēces, kura no jauna ir veltīta Dievam, lai kalpotu Viņam mūžībā. Tā es esmu piedzimis no jauna (Jņ.3:3), paaugstināts debesīs (Ef.2:6), nākamajā pasaulē, kuras priekšpagalmu baznīcu. Es esmu saistīts ar Kristu (Rom.6:5), esmu miris ar zemes virsū sauc par Viņu, lai celtos augšā Viņa jaunajā dzīvē (Rom. 6:3 u. trpm.), tagad nedzīvoju vairs es, bet Kristus dzīvo manī (Gal.2:20), es esmu tērpies Kristū (Gal.3:27), esmu viens no Viņa locekļiem, arī es ietilpstu Dieva svētajā atkalatgūšanas darbā, Dievam veltīts, lai dzīvotu Viņam.

Nevienu nevar piespiest, nevienam nevar pavēlēt tam ticēt, bet, kad atklājas Dieva dižums un cilvēks atskārst, ka viņš drīkst ticēt, tad viņa sirds sāk gavilēt, tad viņš sāk aptvert, cik tas ir brīnumaini – būt kristietim.

Varbūt sākumā cilvēkam pārāk smaga šķiet atbildība, viņš nespēj ar to tikt galā. Ja tas nav zināms jau tāpat, tad no savas Kristības var mācīties, ka nav iespējams izvairīties no prasības atgriezties. Es taču esmu Dieva īpašums! Es esmu Viņam veltīts. Mani ir piepildījis Kristus. Es esmu svētnīca, kas uzcelta par godu Dievam, dzīvs piemineklis Dieva uzvaras gājienā šajā grēka pasaulē! Ko es esmu izveidojis no šīs Dieva svētnīcas? Kam es esmu izmantojis Kristus locekļus? Cik bieži esmu noziedzies pret šo Dieva svētnīcu, esmu zaimojis to, ko Dievs bija svētījis, un apgānījis svētumu? Nožēlojiet grēkus un atgriezieties!

Bet vēl varenāk nekā kristību grēknožēlas sprediķis atskan to Evaņģēlijs. Dievs nevar nožēlot Savas dāvanas un Savu aicinājumu. Dievs stingri saglabā svētību, ko Viņš man reiz ir dāvājis. Savas ticības dēļ es iedrošinos būt pārliecināts, ka Kristus darbs ir spēkā arī attiecībā uz mani. Savas Kristības dēļ es iedrošinos doties pie Sv. Vakarēdiena galda.

Dosim šeit vārdu vienam no daudzajiem jaunajā baznīcā; viņi ir izteiksmīgi liecinājuši, ko viņiem nozīmē atkal atrastā Kristība. Viņš raksta:

Ja kāds tāpēc domā, ka attiecībā uz viņa grēku nevar būt nekādas žēlastības, tad lai viņš paprasa savam dvēseļkopējam kristāmzīmi un ar to dodas uz savu istabiņu. Tad lai viņš sev un Dievam bērnišķīgā veidā atgādina, kas tur rakstīts: “Dievs, Tu man esi apsolījis, ka es ar Kristu drīkstu kļūt Tavs bērns. un neesmu pelnījis, ka mani sauc par Tavu Esmu grēkojis bērnu. Bet visi mani grēki nevar izdzēst Tavus vārdus par manu dzīvību, Tavus žēlastības vārdus, kas arī šodien ir spēkā. Tev taču jāzina, par kādu nožēlojamu cilvēku es kļūtu. Tu esi apsolījis, ka arī es esmu atpestīts, ka esmu iemantots, iegūts kā Tavs bērns. Tādēļ man tagad jātic savu grēku izpirkšanai, jo es neuzdrošinos saviem grēkiem pievienot vēl to, ka apšaubu Tavus vārdus.” Kas šādi lūdz ticībā, tas var pēc tam piecelties un dziedāt slavas dziesmas, un tā būs svētīga piecelšanās.