Bērni – nasta vai svētība?

Gandrīz visās kultūrās bērni ir uzskatīti par svētību. Saskaņā ar kristīgajiem uzskatiem, “bērni ir Tā Kunga dāvana, un bērnu svētība mums ir Viņa atlīdzība” (Ps. 127:3).

Cits viedoklis parādās sabiedrībā, kurā egoistiska iekāre un vēlmes, kā arī dzīves līmenis ņem pārsvaru pār mīlestības un sabiedrības garu. Arī liels skaits bērnu ģimenē nav nepārprotams mīlestības un atbildības izjūtas apliecinājums, ja kārtīgi nerūpējas par bērnu veselību, apģērbu, izglītību vai pat vispārēju uzraudzību. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, lai cilvēki, kas rada bērnu, uzņemtos arī pilnu atbildību gan par viņa pasaulīgo, gan garīgo labklājību.

Protams, gan vietēja, gan plašāka mēroga sabiedrība var uzņemties lielu daļu atbildības par bērniem, piemēram, iekārtojot bērnudārzus, pamatskolas, bērnu poliklīnikas, padomdošanas iestādes un komitejas utt. Tomēr lielākā atbildība gulstas uz vecākiem. Protams, laba izglītība un apmācība ir ārkārtīgi svarīga, taču labākais, ko vecāki dzīvē bērniem var dot, ir kārtīgs piemērs jau agrā bērnībā. Šāds piemērs var būt kārtība un harmonija pasaulīgajās lietās, cieņa pret cilvēkiem, godīgums, paklausība, apdomība, patiesība, mīlestība, atklātība un prieks arī nelabvēlīgos apstākļos. Saprotams, ka šos tikumus nav iespējams ieaudzināt ar noteiktiem paņēmieniem. Ir labi, ja vecāki atrod savu pieeju, kā tikt galā ar dzīvi, efektīvu dzīvesveidu, un klāt pie visa arī iedvesmas avotu, kas palīdz daudz ko paveikt.

Visi bērni ir personības, kas atšķiras viena no otras. Kopīgais ir tikai tas, ka viņi visi ir bērni. Tāpēc vecākiem jāizturas pret bērniem kā pret vienreizīgām personībām, kas ir kā mazi stādiņi, kam nepieciešama individuāla aprūpe, lai tie spētu kārtīgi augt un, cerams, kādu dienu nest bagātīgus augļus. Vecāki nevar to visu veikt vieni paši. Viņiem ļoti vajadzīga radinieku un draugu, kā arī sabiedrības palīdzība. Daži cilvēki uzskata, ka par bērniem jārūpējas skolām, sociālajām iestādēm vai sabiedrībai. Tas ir nepareizi. Sabiedrība noteikti ir atbildīga, taču lielākā atbildība gulstas uz vecākiem, ja vien viņi abi ir dzīvi, jo viņi devuši bērnam dzīvību un ir viņa tuvākie radinieki.