Baznīca baznīcā

Atturēšos izteikt kādu nopietnāku kritiku par Larsa Levi Lestadiusa teoloģiju, jo tam būtu nepieciešamas lapu, zviedru un arī somu valodas zināšanas. Tomēr sniegšu pietiekoši adekvātu vēsturisku izpratni par vienu no lielākajām pagājušā gadsimta garīgajām kustībām Skandināvijā, kas pastāv vēl joprojām.

Lai gan izvērtēt šīs kustības cēloņus un panākumus nav viegli, tomēr liekas, ka to pamatā ir atbilde uz neveselīgo racionālismu, kas, kā dziļa garīga krīze, joprojām turpinās Skandināvijā.

Reakcija uz to ir lielais, tā saukto – atmodas kustību, skaits šajās zemēs. Lai gan stāvoklis baznīcā ir kritisks, un daudzas no šīm kustībām par kristiešiem atzīst tikai savai grupai piederīgos, tomēr tās paliek Ziemeļvalstu valsts baznīcās, cenšoties atveseļot stāvokli no iekšienes. Šāda doma ir populāra ne tikai Skandināvijā.

Interesanti, ka līdzīgi domā arī pretējā puse (atmodas kustībām nepiederošie) un pat tie, kuri nemaz īpaši nevēlētos piederēt luteriskajai Baznīcai. Taču tā iemesla dēļ, ka, paturot šo nosaukumu, tie saņem privilēģijas un atbalstu, ko sniedz luteriskajai Baznīcai, tajā paliek. Man šāda attieksme neliekas godīga, jo tā pieviļ daudzus vienkāršos cilvēkus.

Diemžēl tā tas ir arī Latvijā, kur cilvēki vēlas būt luteriskās Baznīcas draudžu locekļi un to atbalstīt, taču pašas šīs Baznīcas mācība un draudzes dzīve nebūt vairs nav luteriskas. Tās patur šo nosaukumu, lai nezaudētu atbalstu, tātad izdevīguma dēļ.

Līdzīgi ir ar atmodas kustībām. Tās paliek valsts baznīcās, lai saglabātu valsts atbalstu. Valsts baznīca ir ieinteresēta šajās kustībās, jo tās rada zināmu garīgu rosību par sociālās aprūpes iestādēm kļuvušajās valsts baznīcās. Problēma ir tā, ka izveidojas, tā saucamā, baznīca baznīcā. Un tas nav saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, kas māca, ka ir tikai viena svēta, katoliska (vispārēja), apustuliska Baznīca, par kuras pastāvēšanu rūpējas pats Dievs.

Radīt kādu citu baznīcu vai baznīcu baznīcā nozīmē aiziet no šīs Dieva dotās Baznīcas, kuras zīme ir skaidri pasludināts Evaņģēlijs un pareizi izdalīti Sakramenti. Tas attiecas arī uz tiem, kas patur tikai nosaukumus “luteriska” vai “katoliska” baznīca, bet savā mācībā māca kaut ko citu nekā apustuļi un Mārtiņš Luters, tin citi – patiesai Kristus Baznīcai piederošie, ir mācījuši.

Nododu jūsu vērtējumam savu ieskatu par pagājušā gadsimta vidū Zviedrijas ziemeļos tapušo garīgo kustību, kas varbūt liks dziļāk ielūkoties Eiropas vēsturē un saskatīt cēloņus, kāpēc tās dvēsele šodien ir slima.

Daudziem, kas šodien runā par iešanu uz Eiropu, varētu likt uz brīdi apstāties un jautāt: “Vai es maz zinu un saprotu, kas tā Eiropa tāda ir? Kas bija tie pamati, kas ļāvuši tai būt, un kur ir meklējamas Eiropas problēmu atrisinājumu atslēgas šodien?”

Varbūt, ka kāds pat varētu nonākt pie secinājuma, ka nekur nav jāiet, bet labāk ir palikt mājās, ceļot un veidojot Latviju pēc parauga, kuru vienīgi Dievs var dot. Jo Viņš ir tas, kas radījis Eiropu un Latviju tajā.

Apustulis Pāvils par to saka: “Viņš līcis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, lai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums. Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies un esam.” [Ap.d.17:26-28]