Augsburgas ticības apliecības svētkos

Laiks ap vasaras saulgriežiem kristīgās baznīcas locekļiem lielākoties saistās ar Jāńa Kristītāja svētkiem.

Taču tūlīt pēc šiem svētkiem, 25. jūnijā luteriskā baznīca svin vēl kādus lielus svētkus – Augsburgas konfesijas (jeb ticības apliecības) dienu. Tā ir nozīmīga svētku diena, jo tā norāda uz mūsu piederību reformācijā atjaunotajai ticībai, kas, stāvot uz Svēto Rakstu pamata, līdz ar senbaznīcas ticības apliecībām, apliecināja savu apustulisko ticību ar šo dokumentu, kuru latīniski nosauca Confessio Augustana. Augsburgas ticības apliecība, pateicoties Dieva žēlastībai, nu ir pieejama plašākam lasītaju lokam latviešu valodā un ikviens ir mīļi aicināts ar to iepazīties, jo tā pieder pie mūsu baznīcas ticības dārgumiem, “ticības, kas svētiem reiz uzticēta”. (Jūd.1:3) Tā ir luteriskās ticības sirds.

Sākotnēji vārdu “luterāņi” lietoja vienīgi Romas katoļi un šis vārds bija domāts kā nievas un apvainojums. Ja toreiz pašiem luterāņiem ļautu izvēlēties sev apzīmējumu, viņi vēlētos, lai tos sauc par evaņģēliskajiem katoļiem, proti, kristiešiem, kas seko Evaņģēlijam. Vai arī, tie ļautu sevi dēvēt par Augsburgas ticības apliecības baznīcu. Mēs saucam sevi par luterāņiem nevis tāpēc, ka mēs paļaujamies uz Lutera personu, bet drīzāk gan tāpēc, ka caur šo vīru Dievs atjaunoja baznīcu tās svētajā apustuliski katoliskajā (t.i. vispārējā) ticībā. Tas nozīmē vienīgi to, ka tā nebija kāda jauna, nezināma mācība, kuru Luters būtu izgudrojis, bet tā bija pilnīgā saskaņā ar Svētajiem Rakstiem. Paši luterāņi ticības lietās stingri vērsās pret jebkādiem jaunievedumiem, kas bija pretrunā ar Dieva Vārdu.

Vēsturiski 1530. gada 25. jūnijs bija diena, kad Augsburgas ticības apliecība tika publiski nolasīta Sv. Romas impērijas saeima priekšā. Toreiz luterāņu reformatori un dievbijīgi firsti lielā vienprātībā apliecināja savu ticību svētajai Evaņģēlija patiesībai un, to aizstāvot, bija pat gatavi atdot savu dzīvību. Imperators Kārlis V, kas bija valdnieks šajā milzīgajā impērijā, kur saule, vārda vistiešākajā nozīmē, nekad nenorietēja, sasauca šo saeimu, lai atrisinātu divas nopietnas problēmas, ar kurām impērijai bija jāsastopas. Pirmkārt, bija jāgatavojas karam ar kristīgās ticības ienaidniekiem turkiem, kuri apdraudēja impēriju, un otrkārt, imperators vēlējās darīt galu ticības nesaskaņām, kas pēc reformācijas notikumiem impērijā bija izcēlušās. Imperatoram nebija īpašas vēlēšanās iedziļināties ticības un mācības atšķirībās, un viņa vienīgā rūpe, šķiet, bija Romas impērijas stabilitāte. Tādēļ arī viņa attieksme pret ticības apliecinātājiem un viņu apliecību bija vēsa un noraidoša.

Turpretī luterāņi šajā notikumā saredzēja Dieva žēlastības prātu un 119. psalma vārdu piepildījumu:”Es runāšu par Tavām liecībām ķēniņu priekšā un nepalikšu kaunā”. Viņi zināja, ka ticības apliecināšana ir Dieva pavēlēta un svētīta (Mt.10:32; Rom.10:10; Ap.d.4:20), un, ka pats Dievs ir ticības apliecības , kuru Viņš liek cilvēku mutēs un sirdīs, devējs. Tāpat kā pirmajā reizē, kad ap. Pēteris apliecināja Jēzu par Kristu, dzīvā Dieva Dēlu, Jēzus paskaidroja, ka “miesa un asinis” viņam to neatklāja, bet “Tēvs, kas ir debesīs” (Mt.16:16-17), tā tas ir vienmēr, ka patiesi kristīga ticības apliecība nāk no Dieva atklāsmes, kas dota Viņa svētajos vārdos, un nevis no cilvēciskas gudrības, vīzijām vai fantāzijām. Ticības apliecība ir īss Svēto Rakstu kopsavilkums, kurā ir apkopotas būtiskākās Bībeles mācības tādā veidā, ka tās ir viegli uztveramas un apgūstamas.

A!Bet daudzi cilvēki mūsdienās jautā, vai nevar iztikt bez ticības apliecībām, tikai ar Bībeli? Patiesi, Bībele ir mums dotā Dieva atklāsme. Tajā mēs sastopam mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas pats ir “ceļš, patiesība un dzīvība”. Tomēr nav pareizi sacīt, ka baznīca ir pulcināta vienīgi ap Dieva Vārdu, jo mēs taču zinām, ka dažādas sektas un reliģijas arī pulcējas ap Dieva Vārdu, piemēram, Jehovas liecinieki, mormoņi, judaisma reliģijas sekotāji u.c., bet tomēr viņiem nav patiesās ticības trīsvienīgajam Dievam. Tādēļ pareizāk būtu sacīt, ka baznīca ir pulcināta ap pareizi saprastu Dieva Vārdu, kā to ir teicis ievērojamais vācu teologs H. Zasse. Un tieši ticības apliecības mums sniedz pareizu Bībeles izpratni. Šī iemesla dēļ Augsburgas ticības apliecība ir mums aktuāla, jo tik bieži modernā kristietība un ekumeniskā kustība vairs nevēlas ievērot un izšķirt, kas ir patiess un kas aplams, kas labs un kas ļauns, un izturas iecietīgi pret “visdīvainākajiem” uzskatiem. Tādēļ mums ir nepieciešams uzticīgi palikt pie nemainīgās un paliekamās Evaņģēlija patiesības, kas ir izklāstīta šajā ticības apliecībā. Luteriskā baznīca bez tās nav iedomājama un vienīgi tāda baznīca ir luteriska, kas māca un sludina saskaņā ar Augsburgas konfesiju.

Lasot Augsburgas ticības apliecību, mēs varam ievērot, ka katra jauna mācība iesākas ar vārdiem “mēs mācam”, “mēs apliecinām” un beidzas ar vārdiem “mēs noraidām”. Tāda ir patiesības būtība, ka tā nepacieš sev līdzās maldus. Ja mēs apliecinām patiesību, tad mums ir arī jānoraida maldi. Mūsdienās daudzi uzskata, ka tā ir pārgalvība un augstprātība apgalvot, ka vispār ir iespējams izzināt patiesību. Taču mēs ticam Kristus apsolījumam: “Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi, un jūs atzīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ.8:31-32). Lai arī mēs esam cilvēki, kas apzināmies savu vājumu un grēcīgumu, mēs tomēr nedrīkstam noniecināt Dieva doto dāvanu. Kad mēs kopā ar Augsburgas konfesiju apliecinām Dieva vārda mācības, mēs varam būt droši un pārliecināti, ka tās ir patiesas, jo tās nav mūsu izdomātas mācības, bet Viņa mācības un Viņa svētie vārdi, kuriem ticēdami mēs “nepaliksim kaunā”. Tā ir priecīga ticības pārliecība, kas piemīt evaņģēliski luteriskiem ticīgajiem, jo tā ir dzīve priecīgā pārliecībā par Dieva dāvāto pestīšanu, kur kristieši “bez jebkāda nopelna top taisnoti Kristus dēļ ticībā” (CA IV) un pieņemti žēlastībā, kur ir patiess miers, prieks un piedošana.

Šajos baznīcas svētkos es vēlos visiem novēlēt uzticīgi, ar Dieva palīgu, turēties pie baznīcas ticības apliecībām, lasīt un studēt Augsburgas ticības apliecību, salīdzināt to ar Svētajiem Rakstiem un pārlicināties, ka tā patiesi ir pareizais Rakstu izskaidrojums.