Attaisnošanas sekas

Tiklīdz kā cilvēks tiek attaisnots ticībā, viņš gūst visas garīgās svētības, kuras Kristus ir nodrošinājis pasaulei ar savu vietniecisko izpirkšanu (1.Kor.3:21; Rom.5:1-5). Ticībā ieguvis bērna tiesības (Gal.4:5; Jņ.1:12), viņš kļūst par Dieva mantinieku un Kristus līdzmantinieku (Rom.8:17), un viņam ir dotas visas garīgās dāvanas (1.Kor.1:4-7; Ef.1:3-8).

No visām Rakstos minētajām garīgajām svētībām ir īpaši jāpiemin šādas:

• Žēlastības stāvoklis. Attaisnotais grēcinieks vairs nav pakļauts Dieva dusmām (Ef.2:1-3), bet gan atrodas stāvoklī, kurā viņam ir miers ar Dievu (sirdsapziņas miers, Rom.5:1). Ticībā Kristum viņš ir pārliecināts ne tikai par dievišķo žēlastību šajā dzīvē, bet arī par mūžīgo pestīšanu (mūžīgās dzīvības cerība, Rom.5:2). Pārliecība par ticībā gūstamo Dieva žēlastību un mūžīgo dzīvību ir jāaizstāv no semipelagiāņu (pāvestiešu) un sinergistu uzbrukumiem, kuri apgalvo, ka grēcinieks nevar būt drošs par savu pestīšanu. Patiesībā visi tie, kas atrodas “nedrošības monstra” (nenoteiktības, nedrošības monstrs) varā, tādējādi apliecina, ka neizprot, kas ir attaisnošana tās bibliskajā nozīmē.

  “Nedrošības monstrs” ir kā rezultāts tam, ka attaisnošana tiek jaukta ar svētdarīšanu, jeb, citiem vārdiem, ka tiek pestīšana tiek uzskatīta par vismaz daļēji atkarīgu no cilvēka darbiem. Iebildumiem, kuri attiecībā uz pārliecību par pestīšanu ir izteikti pat pašā luteriskajā baznīcā, nav pilnīgi nekāda bibliska pamatojuma, jo šo iebildumu argumentēšanai izmantoto Rakstu vietu (1.Kor.10:12; Rom.11:20) nolūks nav iebiedēt ticīgos, bet gan drīzāk brīdināt tos, kuri jūtas ārēji droši un ir kļuvuši vienaldzīgi. Tādēļ šaubas par savu pestīšanu ir nevis jāuzteic un jāuzskata par tikumu, bet gan jānosoda kā neticība (Rom.4:16; 8:17, 37-39).

• Svētā Gara un Svētās Trīsvienības iemājošana. Ticībā Kristum attaisnotais saņem Svēto Garu, kurš mīt viņa sirdī kā savā svētajā templī (Gal.3:2; 1.Kor.3:16), stiprinot viņa ticību un pamudinot viņu uz pastāvīgām, paļāvīgām lūgšanām (Gal.4:6; Rom.8:15-16).

  Taču, saskaņā ar Rakstiem, ticīgajā mīt ne tikai Svētais Gars, bet arī visa Svētā Trīsvienība (Jņ.14:23). Šo brīnišķīgo Dieva un ticīgā cilvēka vienību dēvē par garīgo jeb mistisko vienību (1.Kor.6:17; Ef.5:30-32). Lai arī šīs mistiskās vienības rezultātā kristieša substance netiek pārveidota Dieva substancē, kā to visos laikos ir apgalvojuši mistiķi (Veigels, Švenkfelds), mēs, pamatojoties Rakstos, tomēr uzskatam, ka kristietī mīt pats Dievs (būtiska vienība) un nevis vienīgi Viņa dāvanas (pāvestieši, kalvinisti).

  Tajā pašā laikā, mēs tikpat viennozīmīgi noraidām arī Andreasa Osiandera maldus, kurš mācīja, ka ticīgā taisnība Dieva priekšā pamatojas Kristus iemājošanā viņā. Kristus ir mūsu taisnība tādēļ, ka Viņš ir pestījis mūs ar savu vietniecisko izpirkšanu un nevis tādēļ, ka Viņš iemājotu mūsos ar savu taisnību. Citiem vārdiem, mūsu taisnība Dieva priekšā ir Kristus pilnīgā taisnība (aktīvā un pasīvā paklausība; svešā taisnība), kuru mēs iemantojam ticībā Kristum (Rom.3:24; 5:18-19).

• Svētdarīšana jeb atjaunošanās. Ar svētdarīšanu jeb atjaunošanos mēs saprotam ticīgā iekšēju pārveidošanos, kuru izraisa Svētais Gars (iekšēja cilvēka pārmaiņa caur psihisku jeb medicīnisku darbību) un kuras rezultātā viņš tiek atpestīts no grēka varas un padarīts par piemērotu tam, lai kalpotu Dievam jaunā garīgā dzīvē (cieši piesaistītā taisnība; dzīves taisnība).

  Šīs iekšējās garīgās pārmaiņas notiek tajā pašā brīdī, kurā cilvēks tiek attaisnots ticībā; jo tās ir neizbēgams attaisnošanas auglis (Rom.6:1-11). Pirms grēcinieka attaisnošanas viņā nav rodama nedz svētdarīšana, nedz labie darbi (Ef.2:1-3), bet pēc attaisnošanas viņā pastāvīgi notiek svētdarīšana un ticībā Kristum viņš tiek pamudināts uz labiem darbiem (Ef.2:10; Gal.5:6). Tādēļ svētdarīšana un labie darbi ir zīmes, kuras liecina par attaisnošanas klātbūtni (1.Tes.4:9; Jņ.14:15), lai arī pašas par sevi tās nekad nav attaisnošanas iemesls (Ef.2:8-9).

• Kristīga brīvība . Ar kristīgu brīvību mēs saprotam ticīga cilvēka pilnīgu brīvību no jebkādas tirānijas ticības jautājumos (Gal.5:1-4). Citiem vārdiem, attaisnots ticīgais vairs nav cilvēku kalps (1.Kor.7:23), kuram būtu jāpakļaujas un jāuzklausa cilvēku mācības, bet gan Dieva (Rom.6:22) un Kristus kalps (1.Kor.3:23), un cilvēka ticības vienīgā norma ir Viņa Vārds (Jņ.8:31-32). Attiecībās ar Dievu visi cilvēki ir pakļautie – viņus saista gan Viņa Vārds, gan Viņa griba (1.Jņ.5:3; Mt.22:38-40), taču savstarpējās attiecībās cilvēki ir brāļi (Mt.23:8), kuri ir gan paklausīgi savam dievišķajam Kungam (Lk.17:10), gan kalpo cits citam mīlestībā (Gal.5:13-14).

  Tātad, kristīgā Baznīcā ir jāvalda nevis cilvēku, bet gan Dieva Vārdam un kristīga brīvība nozīmē ticīga cilvēka brīvību no pašu cilvēku mācībām (Mt.15:9), un uzticēšanos Kristum un Viņa Vārdam.

• Piederība kristīgajai Baznīcai, līdzdalība visās tai dotajās dāvanās un svētībās. Kristīgā Baznīca ir svēto sadraudze, kuras sastāvā ietilpst visi tie, kuri patiesi tic Kristum (1.Kor.1:1-2; Ef.1:1; 2:20; Ap.d.5:14). Liekuļi jeb nominālkristieši nav Baznīcas locekļi, lai arī šajā dzīvē tie ir ārēji saistīti ar redzamo Baznīcu. Baznīcas tiesības un privilēģijas, kuras parasti tiek dēvētas par atslēgu varu, proti, Baznīcai vien piemītošā vara pārvaldīt žēlastības līdzekļus, piedot vai paturēt grēkus, uzticīgi sludināt nesagrozītu Dieva Vārdu, aicināt un ordinēt mācītājus, utt., pieder visiem ticīgajiem un nevis vienīgi garīdzniecībai (Mt.16:19; 18:18; 28:19-20; 1.Kor.3:21), kā mēs par to pārliecināsimies vēlāk.