Atcerieties agapi!

Akmens griezums attēlo to, kā pirmie kristieši sapulcējās agrīnajā Baznīcā Agapes jeb Mīlestības svētku svinēšanai. Šī bija ierasta maltīte agrīno kristiešu vidū. Agapes maltītes noslēgumā tika svinēts Svētais Vakarēdiens.

Savā vēstulē agrīnajiem kristiešiem Korintā apustulis Pāvils runā par kādu problēmu draudzes svinību paradumos un dažām aplamām darbībām draudzē. Agapes svinībās veidojās kliķes un tie, kam bija daudz, nedalījās ar nabagajiem, kas uz Agapes maltīti varēja atnest ļoti maz vai neko. Turklāt daži Agapes svinībās dzēra pārāk daudz vīna un piedzērās. Šādas aplamas Agapes maltītes dēļ draudze vairs nespēja svinēt Sakramentu Dievam patīkamā veidā (1. Kor. 11:17–34).

ATCERIETIES AGAPI

Lielākajā daļā kristīgo draudžu Agapes maltīte vairs netiek svinēta. Taču mēs DZĪVĪBAS VĀR DĀ skaidri runājam par šo maltīti, lai atsauktu atmiņā Sv. Pāvila bažas par Svēto Vakarēdienu. Sātans arī šodien turpina apdraudēt un iznīcināt pareizu Svētā Vakarēdiena izpratni un svinēšanu kristiešu vidū. To darot, sātans bieži spēj veiksmīgi kārdināt pat īstenus ticīgos un atņemt viņiem svētības, ko Dievs vēlas tiem dot šajā Sakramentā.

Kā sātans to dara? Nesenos laikos sātana visefektīvākā blēdība bija pārliecināt daudzus, kas tagad svin Sakramentu, ka šis notikums nav nekas vairāk kā reliģiska tradīcija vai pagātnes notikuma atcere.

Kunga Mielasta svinēšana, protams, ir atcere par to, ka Jēzus cieta un ko Viņš sasniedza caur Savām ciešanām. Taču sakot: “Dariet to, Mani pieminēdami,” Jēzus ar to domāja vairāk, kā tiek plaši uzskatīts šodien. Daudz vairāk! Mēs varam atcerēties tādus vēsturiskus notikumus kā Otro pasaules karu vai boļševiku revolūciju. Taču, kad Jēzus teica: “Dariet to, Mani pieminēdami,” Viņš mums nelika vienīgi atcerēties Viņa ciešanas un nāvi. Viņš mums lika ēst un dzert Savu miesu un asinis. Tā nav miruša cilvēka, bet gan augšāmcēlušā Kunga Jēzus Kristus miesa un asinis.

Tādēļ Svētais Vakarēdiens nav atcere cilvēku prātos, bet gan reāla piedalīšanās Kristū un Kristus piedalīšanās mūsos. Tas ir fantastisks Dieva brīnums. Sv. Pāvils uzsver šo Kristus mācību, rakstīdams: “Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu?” (1. Kor. 10:16).

Caur šo piedalīšanos Jēzus Kristus Saviem bērniem dod tās pašas svētības, ko Viņš izcīnīja, mirdams pie krusta. Viņš dod mums dzīvību, pestīšanu un grēku piedošanu. Caur šo Vakarēdienu Viņa svētā miesa un asinis dzīvo mūsos, atdzīvina mūs un dara mūs svētus. Taču Svētais Vakarēdiens nav individuāls reliģisks pārdzīvojums. Visi, kuri ticībā piedalās Kunga Mielastā, saņem šīs svētības, tas ir, Kristus miesu un asinis, un tādēļ Baznīca tiek uzskatīta par Kristus miesu. Šī piedalīšanās Kristū ir tik reāla, ka noziegšanās pret citiem Baznīcas locekļiem tiek uzskatīta par noziegšanos pret pašu Kristu (1. Kor. 11:27).

SAGATAVOJIETIES SAŅEMT KRISTU!

Vēl viens veids, kādā sātans cenšas atņemt svētības, kas mums tiek piedāvātas Svētajā Vakarēdienā, ir padarīt mūs vienaldzīgus pret sagatavošanos, ko, pirms piedalāmies Viņa miesā un asinīs, no mums vēlas sagaidīt mūsu Kungs. Mīlestībā un rūpēs Sv. Pāvils mūs pamāca: “..lai cilvēks pats sevi pārbauda..” (1. Kor. 11:28). Daudziem šodien Svētais Vakarēdiens ir kļuvis par tikai nedaudz ko vairāk kā neobligātu reliģisku rituālu. Taču, tāpat kā līgava gatavojas satikt savu līgavaini, mums jāsagatavojas saņemt Kristu personiskā Viņa miesas ēšanā un asiņu dzeršanā. Nesagatavoties Svētajam Vakarēdienam nozīmē grēkot līdzīgi tam, kā to Agapes mielastā un Vakarēdienā darīja daži agrīnie kristieši.

MŪSU PERSONISKAIS LAIKS AR KRISTU

Visbeidzot — ikvienam kristietim ir jāapzinās, ka Svētais Vakarēdiens tiek svinēts aplami, ja tas tiek izmantots kā publisks vienotības žests itin visiem, kas sevi uzskata par kristiešiem. Šodien šī ideja ir ļoti populāra un plaši pielietota, taču tā ir pretrunā kā ar Jēzus, tā pirmo kristiešu praksi.

Svētais Vakarēdiens ir vispersoniskākās attiecības ar Kristu, kādas mums iespējamas, pirms satiksimies mūžībā. Šīs attiecības ir domātas tiem, kas patiesi tic Kristus vārdiem un kuri tādēļ ir Viņa patiesie mācekļi. Jēzus teica: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi” (Jņ.8:31). Svētais Vakarēdiens nav domāts tiem, kuriem ir tikai vāja nojausma par Jēzu, taču tomēr cer saņemt Viņa svētības, ieturot pieklājīgu distanci. Agrīnie ticīgie to saprata. Lai Svētais Vakarēdiens neizraisītu sašutumu, pirmie kristieši piekopa t. s. durvju aizvēršanas taktiku. Pēc pirmās dievkalpojuma daļas tiem, kuri nebija mācīti vai apstiprināti ticībā, tika lūgts aiziet. Tad durvis tika aizvērtas, lai varētu sākties personiska maltīte ar Kristu. Maizes laušana nav iespējama kopā ar tiem, kas noraida apustuļu doktrīnu (Ap.d.2:42, 44).

Bībeles pētnieki gadsimtiem ilgi ir pielīdzinājuši personīgās attiecības Svētajā Vakarēdienā ar personiskajām un intīmajām attiecībām laulībā. Laulībā divi kļūst par vienu. Kristībā mēs tiekam savienoti ar Kristu. Svētais Vakarēdiens atkal ataino šo vienotību jeb vienbūšanu vispersoniskākajā un intīmākajā veidā.

ĒDIET UN DZERIET DROŠI UN AR PRIEKU

Lai arī mēs nevēlamies runāt par ļauno, kad sludinām Dieva prieka vēsti, mums arī jāapzinās sātana vēlme maldināt, šķelt un iznīcināt, kā to apzinājās Sv. Pāvils, kad viņš brīdināja pirmos kristiešus par aplamu Svētā Vakarēdiena svinēšanu.

Taču tā vietā, lai taptu sātana iebaidīti, kad viņš cenšas apdraudēt mūsu izpratni un ticību Svētā Vakarēdiena spēkam, priecīgi un droši atzīsim Kristu ar mūsu pašu muti. Ar šo pašu muti saņemsim Viņa miesu un asinis par mūsu grēku piedošanu, mūsu ticības stiprinājumu un pārliecību par mūsu mūžīgo glābšanu.

Mums nav jābaidās ļauna, jo “lielāks ir Tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē” (1.Jņ.4:4).