Atanasija kristoloģija un Jāņa evaņģēlijs 1:14

Sv. Atanasijs un Nīkajas koncils palīdzēja nostiprināt baznīcas ticību Jēzus Kristus patiesai dievišķībai. Kad nu diskusijas par trim personām Dieva vienībā bija nonākušas līdz kopumā vienprātīgām beigām, strīdi risinājās par to, kā dievišķība un cilvēcība ir savienotas Kristus personā.

Šeit vienošanos bija patiešām grūti panākt, jo pieeja šim jautājumam bija diezgan atšķirīga. Pamatā bija vērojamas divas pieejas šai problēmai. Pirmā, kas pāri visam uzsvēra Kristus personas vienību, un otrā, kas uzsvēra kā dievišķības, tā cilvēcības realitāti Viņā.

“Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū..”

Tā ir vispārēja pētnieku pārliecība, ka Jāņa evaņģēlija 1:14 ir centrālais Atanasija kristoloģijas pants. Viņa kristoloģija ieņem īpašu vietu šī panta vēsturē. Atanasijs ņem to ļoti nopietni un ar to apliecina Kristus personas vienību.. Vārdi “tapt” par cilvēku, “tapt” par miesu, iespējams, Atanasijam ir ar īpaši dziļu nozīmi, tomēr viņš tos interpretē tradicionāli paulīniskā nozīmē kā miesas “pieņemšanu”, kas tajā pašā laikā ir tik intensīva, ka var sacīt un ir jāsaka, ka “Logoss ir cilvēks”.. Gan Logoss, gan miesa saglabā savas īpašības, arī pat tad, kad tie veido dzīvu vienību. Katrā ziņā, uzsvars uz vienību ir viņa kristoloģijas pamatiezīme. Tas ir centrs, ap kuru visi viņa izteikumi ir izkārtojami, piemēram, kad viņš runā par “cilvēciskās dabas pieņemšanu” vai “miesā nākšanu” jeb “ietērpšanu”. Kad viņš runā par miesīgās dabas “pieņemšanu”, viņš to pamato ar Fil.2:7; tāpat, kad viņš lieto iem jošanas formulu, viņš to pamato ar Kol.2:9 (1:19).. Viņa kristoloģija balansē starp “tapšanu par miesu” un “iemājošanu miesā” kā templi.. Logoss patiesi “tapa” miesa. Tomēr Atanasijs tūlīt pat mēģināja to pasargāt no draudiem interpretēt tā, ka “tapšana” varētu būt pārmaiņa, paskaidrojot, ka “tapšana” ir “pieņemšana”. Tādējādi vienība Kristū ir spraiguma pilna vienība, no kā skaidri ir redzams, ka vienība un dualitāte Kristū ir katra par sevi meklējama, raugoties no atšķirīgiem aspektiem.

Atanasijs, aizstāvot Logoss-miesa kristoloģiju, oponē t.s. Logoss-cilvēks kristoloģijai, kura apgalvo vienīgi to, ka Logoss ienāca svētā cilvēkā, gluži kā Viņš ienāca praviešos, un nesaka, ka Viņš tapa cilvēks, kas savu miesu saņēmis no Marijas. Logoss-cilvēks kristoloģija uzdrīkstas apgalvot, ka Kristus ir ‘viens’ un dievišķais Logoss – ‘kas cits’. Stoiķi uzskatīja Logosu par visa universa dvēseli, un Atanasijs aizņemas šo ideju, protams, ar to atšķirību, ka viņam Logoss ir Persona. Logoss ir visu dominējošais un vienīgais visas eksistences princips un tādēļ visu izteikumu par Kristu priekšmets. Atanasija Kristus attēlojums ir ļoti izteikti fokusēts uz Logosu un šā attēlojuma iekšējā stuktūra ir pārāka par jebkuru simetrisku kristoloģisku formulu, kas Logosu un cilvēku nostāda uz vienāda līmeņa. Cilvēcisko daļu Kristū pārvalda Logoss, un tādēļ tas Kungs nav “Dievu-nesošs cilvēks”, bet gan “miesu-nesošs Logoss”.

Te mēs nonākam līdz t. s. Atanasija kristoloģijas problēmai. Proti, vai viņš uzskatīja, ka Kristus cilvēcība ietvēra sevī racionālu dvēseli, vai arī viņš domāja, ka Logoss ir ieņēmis tās vietu. Atanasijs pilnīgi skaidri nepiemin dvēseli, un arī parastais Kristus cilvēciskās dabas apraksts (“miesa” un “ķermenis”), šķiet, norāda uz to, ka Logoss ir ieņēmis racionālas dvē seles vietu.

Tomēr pietiekami skaidrs secinājums, ko mēs varam izdarīt, ir tas, ka Atanasijam tā Kunga “dvēsele” nav bijis “teoloģisks faktors”, t.i., tas nekļuva par principu, kuru viņš uzskatīja par nepieciešamu, lai izskaidrotu Kristus personu un darbu. Situācija kļūst saprotamāka pēc 362.gada, kad Aleksandrijas sinode panāca vienošanos, “ka Pestītājam nebija tāda miesa, kurai trūktu dvēseles, jūtu un saprāta. Jo ir neiespējami, ka tas Kungs mūsu dēļ tapa par cilvēku, kura miesai nav piemitis saprāts. Un tādēļ ne tikai miesas, bet arī dvēseles pestišana tika īstenota caur pašu Logosu”. Atanasijs bija šīs sinodes vadītājs, un ir parasts uzskatīt, ka viņš atbalstīja šo formulējumu un tātad vismaz no 362. gada atzina normālu cilvēcisku psihi Kristū. Tam apliecinājumu mēs saņemam no viņa vēlākajiem darbiem: tā kā “Pestītājs īsteni un visā patiesībā tapa cilvēks,” tad arī mūsu pestīšana ietver visu cilvēku, ar miesu un dvēseli”. Taču kā pētnieki atzīst, Atanasijs ir vienīgi formāli pieņēmis cilvēciskas dvēseles esamību (Kristū) un nav piešķīris tai nekādu būtisku teoloģisku nozīmi.