Apvērsums Romas katoļu mācībā

Kad pāvests Jānis Pāvils II vienā no saviem daudzajiem braucieniem apmeklēja Franciju, viņam gadījās starp klātesošajiem ievērot kādu vecāku jezuītu tēvu. Viņš pārtrauca savu uzrunu ar vārdiem: “Es noliecu galvu tēva Anrī de Lubā priekšā, kam laikā pirms [II Vatikāna] koncila bija grūtības ar Romu.”

1983.gadā Anrī de Lubā [1896-1991] tika paaugstināts par kardinālu. Jānis Pāvils II bija jau pirms tam iepazinies ar Anrī de Lubā, ar kuru viņš bija strādājis II Vatikāna koncila laikā. Jānis XXIII bija uzaicinājis de Lubā par teoloģisko konsultantu.

Šis oficiālās Romas dažādi godātais izcilais Romas baznīcas dēls bija nonācis nesaskaņās ar pašu Romu. Šīs grūtības bija minētas raksta pirmajā daļā, jo tieši de Lubā bija tas, kas attiecībās ar Piju XII brīdināja par mācības par nepelnīto žēlastību “gratuitas” noliedzējiem.

Nekas nevar labāk ilustrēt apvērsumu, ko Roma ir piedzīvojusi pēdējo četru – būtībā trīs – pāvestu laikā. Tie ir Jānis XXIII, Pāvils VI, [Jānis Pāvils I] un Jānis Pāvils II.

Grāmata, kura visticamāk izsauca Pija XII asos vārdus, bija de Lubā sacerējums “Surnaturel” [1942-1946]. Tās vadmotīvs ir ideja par cilvēku [cilvēci], kurš vienīgais no visas radības ir aicināts uz kopību ar Dievu, un kam arī žēlastība ir dota jau no iesākuma. Autors darbojas ar sholastisku materiālu, ar nolūku tuvāk iepazīstināt ar Akvīnas Toma mācību.

Darba saturs var likties samocīts un grūti uztverams. Bet tas kļūst skaidrāks, ja zinām viduslaiku mācību par kritušo cilvēku. Var sacīt, ko sholastika savos pagrabos ir saglabājusi necilvēku-bestiju, ko de Lubā atbrīvo, nosaucot par dabiski labo cilvēku. Grēkā kritušais Ādams sholastikā ir grūti savienojams ar pagānu filozofu pārlieku labo cilvēku, jo šeit aprakstītais cilvēks atrodas savu dabisko spēku varā, ar zināmu tieksmi grēkot, kas zaudējis svētdarošo žēlastību un līdz ar to tiesības uz debesīm. Žēlastība līdz ar to kļūst par to, ko Dievs pēc sava prāta pavēl. Turklāt tā esot bijusi jau pirms grēkā krišanas, tādēļ netiek prasīta visupirms kā piedošana par cilvēka grēkiem.

Luterānim ir viegli uzskatīt šo mācību par nebiblisku, bet nevajadzētu aizmirst, ka praksē tā tomēr bieži ir kalpojusi par pamatu kristīgai atgriešanai – no paradīzes izraidītajiem ir jāsaņem Dieva labestības dāvana, kas tam pieder, un ko Kristus viņam ir sagādājis caur satisfacti vicaria.

Nu de Lubā atbrīvo ar saviem pirmatnējiem spēkiem pilno veco Ādamu no sholastikas cietuma. Viņš ļauj savai kailai radībai nozīmēt ieķīlājumu debesīs. Neatdzimušā cilvēka dabiskai tieksmei pēc Dieva, kas ir psiholoģisks fakts, de Lubā jākorespondē pret Dieva gribu, lai to saprastu. Tās ir sekas sholastikas nespējai spriest par cilvēku kā ļaunu – Bībeles skatījumā – miesu, un saskatīt pastāvošo Dieva meklēšanu kā balstītu uz pašattaisnošanos. Sholastikas pretrunas, kuras ir reālas un Tridentas koncilā dogmatizētas, de Lubā tagad atrisina tā, ka agrāk atturošais monemts – prastītā, bet neesošā žēlastība – tagad tiek dota līdzi ar nesabojāto dabu. Vecais cilvēks nu ir sācis savu uzvaras gājienu kā Dievam līdzīgs un drīz droši varētu tikt Romas pāvesta pasludināts par tādu, jo [kritiķis] Pijs XII ir miris.

Pija XII laikā de Lubā bija atņemtas mācīšanas tiesības. Viņš bija padzīts no pasniedzēja amata Lionā un pieredzēja, kā viņa grāmatas nozuda no baznīcu grāmatu plauktiem. Tomēr zīmīgi, ka viņš nekad netika nodots personiskai konfrontācijai un pāraudzināšanai.

Viens no galvenajiem de Lubā kritiķiem un pretiniekiem bija pazīstamais tomists un dominikānis, Romas teoloģijas profesors, tēvs Redžinalds Garigū-Laganžs. Viņš de Lubā un viņa skolu [mācību] nosauca par “jaunteoloģiju” [nouvelle theologie]. Tas ir pilnīgi atbilstošs apzīmējums, kas atbilst mūsu “neoloģijai,” un tam jau sākotnēji bija negatīvs skanējums, kas no de Lubā puses ātri pārvērtās savā pretstatā.

« Sākums
| Turpinājums »