Aicinājums doties uz Eiropu

Apustulis Pāvils ir devies kādā misijas ceļojumā, jo tajā draudzē, kur viņš auga pie Dieva vārda, tas bija Antiohijā, lielajā Mazāzijas centrā, tur kļuva jau par šauru.

Šī draudze bija tik dedzīga pie sava apliecinājuma un savas kalpošanas, ka viņa bija gatava sūtīt no sava vidus ļaudis, lai tie ietu un sludinātu evaņģēliju arī citās vietās, kur tas vēl nav dzirdēts.

Ne velti šī Antiohijas draudze, būdama pirmā arī pagānu draudze, bija tā vieta, kur radās vārds kristietis. Tur pirmo reizi ticīgos sauca par kristiešiem. Un ne jau tāpēc, ka kaut kādā veidā par viņiem sajūsminājās, bet tā bija kāda tāda norobežošanās, kur kādu nosauc kaut kādā vārdā, apzīmēdami, lai varētu parādīt, mēs jau tie neesam, tie ir viņi, kristieši.

Un tomēr Dieva Vārds bija pieņēmies Antiohijā spēkā, un tad šīs Antiohijas draudzes prezbiteri jeb vecajie, lūgdami Dievu, izraudzīja kādus no sava vidus, lai izsūtītu sludināt evaņģēliju. Viņu starpā bija arī Pāvils, kur viņa draugs Barnaba, kas dzīvoja Antiohijā, bija Tarsā, viņa dzimtajā pilsētā, bija sameklējis un atvedis uz Antiohiju.

Pēc ilgākas ceļošanas pa Āziju apustulis kopā ar saviem līdzstrādniekiem un palīgiem nonāk tādā kā strupceļā. Mēs lasām Kunga Jēzus Gars neļāva tiem sludināt evaņģēliju Āzijā.

Viņi paliek tādā kā apmulsumā, un tad Dievs pats dos viņiem atbildi. Mēs dzirdējām šīs dienas Svēto Rakstu lasījumā, ka apustulim naktī parādībā atklājas kāds vīrs, maķedonietis, kas izmisīgi lūdz: palīdzi mums!

Ja Mazāzijā un tajās vietās un zemēs, kur apustulis bijis sludinājis, bija daudz jūdu, kas zināja Veco Derību, cerēja un ticēja uz Kristu, kurš nāks, tad Maķedonijā, uz kuru aicinājis šis vīrs, tur bija ļoti maz šo ļaužu, kas itin kā bija sagatavoti.

Tā bija zeme, kas vēl grima pagānisma tumsā. Un acīmredzot tur bija kāds vīrs, kurš jau bija nācis pie ticības, un dziļā izmisumā uzlūkoja savas tautas, brāļus un biedrus, pagānus, kuri ar visiem saviem daudzajiem dieviem bija bezcerībā un tumsā.

Un laikam viņa lūgšana bija tik izmisīga un kvēla, ka Dievs ļāva šo lūgšanu skatīt arī apustulim, dodot viņam šo lūgšanu par zīmi, ka baznīcas tēvi ir saglabājuši mums šādu ziņu, domājams, ka šis vīrs ir Klēments, vēlākais Romas bīskaps, un apustuļu līdzstrādnieks, jo viņš ir vienīgais kurš ir pieminēts un saukts vārdā vēstulē fīlipiešiem un notikumi, par kuriem mēs šodien dzirdējām notiek tieši filipiešu vidū, Filipu pilsētā.

Tad apustulis tūdaļ saprazdams, ka Dievs ir devis ir kādu zīmi, ceļas uz to apgabalu un to zemes daļu, ko mēs šodien saucam par Eiropu.

[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]