Cīņa pret antikristu

Reiz Jēzus vaicāja saviem mācekļiem: “Vai Cilvēka Dēls, kad tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” (Lk.18:8)

Raksti paši atbild uz to šādi: “Gars saka skaidri, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticība, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām, padodamies melkuļu liekulīgajiem vārdiem, kam pašu sirdsapziņa ar kauna zīmi apzīmēta” (1.Tim.4:1-2).

Šie notikumi pašā Baznīcā būs iespējami pateicoties antikrista iekļūšanai Dieva tempļa vissvētākajā vietā. Kristus Baznīcas vēsturē pastāv arī fakts, ka “jau tagad daudzi antikristi ir cēlušies” (1.Jņ.2:18) un ka laiku beigās parādīsies vēl kāds lielāks – īstenais antikrists. Saskaņā ar Svēto Rakstu mācību katrs viltus mācītājs un skolotājs ir antikrists (1.Jņ.2:19). Šādus mācītājus raksturo viņu attieksme pret Svētajiem Rakstiem, Dieva Dēlu un Viņa upuri (2.Jņ.7-11; 1.Jņ.2:20-25).

Starp visiem viltus mācītājiem antikrists būs visspēcīgākais. Par viņu ir teikts, ka viņš visskaidrāk sevi atklās laiku beigās. Apustulis Pāvils savā otrajā vēstulē tesaloniķiešiem sniedz plašu izklāstu pa‘ šo jautājumu (2.Tes.2:1-12). Tajā laikā notiks vēl nepieredzēta atkrišana no Baznīcas, neparasti lielas “nelikumības”, un tas, kas būs par to atbildīgs, “ieņems vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu”.

Šī mācība ir vienlaicīgi vienkārša un arī grūti saprotama. Tā ir vienkārša, jo ir skaidrs, ka šie jautājumi ir ļoti nopietni; to ir grūti saprast, jo mēs vēl nezinām, kad un kur šīs lietas notiks. Tādēļ mēs. nedrīkstam pārsteidzīgi norādīt uz kādu kā, mūsuprāt, “pazušanas dēlu”, tomēr mums jāuzmanās no ļauno spēku darbiem, lai negadās, ka kāds “ar saviem saldajiem vārdiem un skaistajām runām pieviļ vientiesīgo sirdis” (Rom.16:17-18). Tādēļ mūsu modrībai arvien jāpieaug, jo šie vārdi “ir rakstīti par brīdinājumu mums, kas esam nonākuši pie laika robežām” (1.Kor.10:11).