Klausīties pašus labākos sprediķotājus

Vai vēlies sev mājās sprediķotāju, kas ik dienas sludinās tev un tavai saimei evaņģēlisku pamācību, atgriešanos, mierinājumu un stiprinājumu? Ja to vēlies, tas ir tikai un vienīgi tavā ziņā, jo tu bez liela atalgojuma vari sev iegūt pašus labākos sprediķotājus, kas katru dienu sludinās tavā namā, proti, tie ir ķēniņi un svētie pravieši, kas netaupīs nevienu patiesību, bet sludinās tev visu — jā, un pats Kristus ar Saviem svētajiem apustuļiem labprāt runās un sludinās tavā namā, ja vien tu to vēlies.

Vai tev nebūtu jānokaunas un rūgti jānožēlo, ka esi tik ilgi nicinājis šādu piedāvājumu? Bēdas mūsu dziļajai neticībai un apstulbotās sirds tumsai, kas neļauj saskatīt visu to žēlastību, kas mums dāvināta! Bībelē un citās sprediķu grāmatās mums ir ļauts dzirdēt tik dižus sludinātājus!

Kādi gan mēs, cilvēki, esam neprāši! Iedomājies, ja mums sacītu, ka šur vai tur pasaulē uz augsta kalna stāv Dieva eņģelis un sludina un mēs varētu tam uzticēties, — vai mēs ar lielu steigu nedotos uz šo vietu? Un iedomājies, ja ceļā tu sastaptu mājup nākošu pūli, kas sacītu: “Jūs nākat par vēlu, jo eņģelis ar saviem spožajiem spārniem ir atgriezies debesīs.” Vai mēs sirsnīgi nevaicātu: “Mīļie, vai jūs neatceraties kādu vārdu, ko viņš sacījis?” Un tie atbildētu: “Jā, šeit viņa runa ir pierakstīta.” Vai mēs negribētu to visu redzēt un lasīt?

Tagad dzirdi un saproti, ka tā tiešām noticis: Dievs — daļēji pats, daļēji ar eņģeļu un praviešu starpniecību un, visubeidzot, ar Savu Dēlu — ir runājis uz kalna austrumu zemē, namos un Templī, un šie Dieva vārdi ir pierakstīti un saglabāti svētajā grāmatā, Bībelē. Tā nav teika vai pasaka, bet īsta un dievišķa patiesība! Vai mums no visas savas būtības nebūtu jāmīl, jāievēro un čakli jāpārdomā Dieva vārds? Jebšu kā valdnieks Teodosijs “pārrakstīja Bībeli uz pergamenta ar zelta burtiem”. Arī mums, ja iespējams, tas jāraksta savā sirdī līdz ar ticību un paklausību, pie tā paliekot visā savā dzīvē un nāvē.