Kristus mūsos un mēs Kristū

Daudzi no mums – arī es pats – esam kristīti kā mazi bērni. Kristības tāpēc mēs nevaram atcerēties personīgi, par to mums atgādina mūsu vecāki un krustvecāki. Bet daudzi ir kristīti, būdami pieauguši, un tie zina, kā tas bija un kā tie gatavoti kristības mācībā.

Kā visās Jaunās Derības draudzēm rakstītajās vēstulēs arī efeziešu draudzei tiek atkal un atkal atgādināta Kristība. Tādēļ pamatoti var sacīt: Kristus sludināšana vienmēr ir atgādinājums par Kristību.

Efeziešu vēstules trešajā nodaļā rodams svarīgs formulējums tam, ko Kristība nozīmē kristieša dzīvē: “Un lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs, un jūs iesakņotos un stipri stāvētu mīlestībā.” (Ef.3:17)

Kristīgās ticības būtība pastāv tātad tajā apstāklī, ka mēs esam miesīgi saistīti ar Kristu. Viņš mājo mūsos, un mēs dzīvojam Viņā. Tāpēc es arī tagad gribu atgādināt Lutera Akadēmijas moto, kas ņemts no Lutera priekšlasījuma par galatiešu vēstuli: “Ticībā Kristus ir klātesošs” – latīniski: “In ipsa fide Christus adest.” Tas attiecināts uz vietu vēstulē galatiešiem (2:20), kur apustulis Pāvils raksta: “Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.”

Tāpēc paturēsim cieši prātā: ticībai Kungs Jēzus Kristus nav tikai objekts, uz kuru vērsta mūsu ticība, bet subjekts, kas rosina mūsu ticību.

Krustā sistais un augšāmceltais Kungs dzīvo mūsos. Viņš ir mūsu dzīvība, kā to apustulis Pāvils savā vēstulē no cietuma raksta draudzei Filipos: “Jo dzīvot man ir – Kristus un mirt – ieguvums.” (Fil.1:21)