Kā liecinieks par mūsu Kungu un mūsu ticību

Kristīgā ticība izsaka pati sevi divējādi: vārdos un darbos, pie kam arī darbi izpaužas divos veidos: aicinātajā darbā un mīlestībā uz līdzcilvēkiem.

Lai to pilnīgāk izprastu, mums jāapskata baznīcas aicinājumu tajās sfērās, kuras sauc par misijas un diakonijas darbu.

Pirmkārt, “Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai” (Mk.16:15). Otrkārt, ikviens kristietis ir Kristus miesas “Un kad viens loceklis cieš, tad visi locekli cieš līdzi vai, kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi” (1.Kor.12:26).

Līdz tam laikam, kad Kristus nāks atpakaļ godībā (Mt.25:31), kristīgās Baznīcas uzdevums ir sludināt Evaņģēliju, “labo vēsti” un aicināt līdzcilvēkus saņemt jau esošo pestīšanu. Tas ir misijas darbs. Bet līdztekus tam baznīcai jāveic mīlestības darbs arī citā nozīmē – tas ir diakonijas darbs.

Mēs nevaram izvēlēties starp diakonijas un misijas darbu. Tāda veida izvēle nepastāv. Ir jādara abi šie darbi.

Kad nu mēs esam apskatījuši šo darbu attiecībā uz Baznīcu kopumā, mums jāatzīmē arī katra atsevišķa kristieša pienākums un tad jāapsver katra iespējas un dāvanas: “Kad nu mums, pēc mums piešķirtās žēlastības, ir dažādas dāvanas, tad lai tās [..] izpaužas saskaņā ar ticības mēru” (Rom.12:6).

Šajās lietās itin viss ir atkarīgs no mūsu attiecībām ar Dievu un Viņa vārdu, un no mūsu ticības mēra. Ticība, grēksūdze, lūgšanas un ziedojumi ir pamats Baznīcas darbam un kristiešu cīņai, un darbam Dieva valstības labā (2.Tim.2:3-7)