Sirds noskaņojums

Esam pieskārušies ļoti nopietnai tēmai visā kristīgajā mācībā: cilvēka prātam un garam, kā arī “sirds noskaņojumam”. Protams, ka pastāv iespēja radīt tādas ētikas sistēmas, kurās ārējais izturēšanās veids ir svarīgākais. Tad varētu teikt: mēs esam labi, jo nenogalinām, atturamies no jebkādas atriebības, spējam atdot kā savu mēteli, tā apmetni un pat paieties divas jūdzes ar draugu, kas uzstāj, lai paejam kopā ar viņu vienu jūdzi (Mt.5:38-42). Vai tas arī ir viss kristīgās ētikas saturs? Ja mums izdodas paveikt šīs lietas ārēji, cik tālu mēs esam savas sirds labestībā? Vēl vairāk, ja darām šo visu tikai tādēļ, ka kāds mums to pavēlējis, vai tāpēc, ka esam redzējuši citus tā darām, kā gan mēs varam būt labi? Cilvēks, kas šīs lietas dara ārēji, savā sirdī varbūt ir noskumis vai dusmīgs, jūtoties piespiests tās darīt. Varbūt sevī viņš visiem spēkiem pretojas. Kur tad paliek labestība? Tās nemaz nav. Paklausība tad ir liekulīga un labestība – tukša čaula.

Augšminētie piemēri mums skaidri norāda, ka mēs atklāti vai rūpīgi nevaram apskatīt nekādus ētiskus jautājumus, vienlaicīgi neņemot vērā kā ļaunuma, grēka un vainas, tā arī patiesības, pestīšanas un svēttapšanas pamatjautājumus. Kad tos esam apguvuši, varam ķerties klāt pie sīkākas izpētes. Citiem vārdiem sakot, vispirms mums jāsaprot, kas cilvēks ir Dieva priekšā, un tad tikai varam sākt apjēgt, kas ir cilvēks un kas viņš var būt attiecībā pret saviem līdzcilvēkiem, un arī to, kā mēs varam dzīvot kopā.

Neviens mums nav tik skaidri mācījis par sirds noskaņojumu kā Jēzus. Viņš mums devis arī šo norādījumu: “Nespriediet taču pēc ārienes, bet spriediet taisnu spriedumu!” (Jņ.7:24). Kā to darīt? Atšķirība starp labo un ļauno nav saskatāma vienīgi ārējā izturēšanās veidā. Ļaunais ir gribā, vēlmēs, domās un sirds vispārējā noskaņojumā. Mēs varam arī teikt, ka ļaunais ir pašā cilvēkā, slēpdamies aiz darbiem, domām un vēlmēm. Ļauna darbība ir cilvēkā esošā satura ārēja izpausme. Nav nevienas pašas dienas, kad cilvēks būtu pilnīgi brīvs no ļaunuma savā sirdī. Cilvēks ir ļauns pašos sirds dziļumos. Kā teicis Mārtiņš Luters, cilvēks ir “incurvatus in se”, kas nozīmē saliekts tā, ka ieliecies pats sevī. Tā ir nopietna problēma. Tomēr nav iespējams aizbēgt no ļaunā, “kļūstot reliģiozam”, “sākot domāt par Dievu” vai “domājot garīgi”. Veikt šīs lietas paša spēkiem nozīmē sevi maldināt. Kad to visu saprotam, atklājas, ka palicis tikai viens ceļš: ļaut sevi pestīt, kas nozīmē notiesāšanu un piedošanu. Kad cilvēks to apjēdz, Jēzus Kristus viņam kļūst par īstenību, ne tikai par lielo Skolotāju, bet arī, kas ir daudz vairāk, par jauno, dižo Ādamu, cilvēku, kas nekad nav grēkojis, par Glābēju un Pestītāju. Viņš ir Augstais Priesteris, kas pienesis vienīgo patieso upuri, sevi Pašu, cilvēces pestīšanai, lai visi varētu kļūt brīvi, “patiesi brīvi” (Jņ.8:31-36). Lielākā atšķirība starp kristīgo ētiku un neticīgo ētiskajām sistēmām ir saistība starp mācību par pestīšanu un ētikas principiem. Šīs mācības ietekme izpaužas arī gudrībā un spēkā rīkoties atbilstoši šiem principiem.

Lasot kristīgās ētikas izklāstu, daudzviet atklāsies, kāda nozīme ir Jēzus Kristus ciešanām, upurim un nāvei arī ētikas jomā. Mums jāpatur prātā Jēzū Kristū iegūtais tāpēc, ka Viņš “Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs, .. kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei” (Fil.2:5-8). Mūsu pašu mīlestība salīdzinājumā ar Kristus mīlestību nekad nesasniegs tādu dziļumu vai ietekmi, taču caur mūsu pestīšanu un saikni ar Viņu mēs esam aicināti uz šādu mīlestību:

“Es ticu, ka Jēzus Kristus .. ir mani, pazudušu un pazudinātu cilvēku, atpestījis un atpircis no visiem grēkiem, no nāves un no velna varas .., lai es Viņam piederu, Viņa valstībā apakš Viņa dzīvoju un Viņam kalpoju mūžīgā taisnībā, nenoziedzībā un svētībā, it kā Viņš pats augšāmcēlies no miroņiem, dzīvo un valda mūžīgi. Tas ir tiešām tiesa”.