Kristieša dzīve

Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā. [Kol.2:6]

Ievēro uzsvaru: “Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši” – “dzīvojiet Viņā”. Kā bija sākumā, saņemot dzīvību, tā tas notiek arī dzīves laikā, turpinot un pieaugot šai dzīvībā. Tas pats, kas notika pirmoreiz, vecajam cilvēkam mirstot un jaunajam piedzimstot, notiek arī turpmāk, kad vecais cilvēks mirst un jaunais pieaug.

Visa nodaļa, kur lasām šos vārdus, ir vērsta uz to, lai ticīgie, kas reiz pieņēmuši Kristu, neļautu sevi maldināt ar domām, ka jāuzsāk kas īpašs, lai tie taptu svēti. Nē, viņiem jāzina, ka tas pats Kristus un tā pati ticība, ar ko esam attaisnoti un apžēloti, rada un turpina radīt arī svētdarīšanu. Viņiem vienkārši jāpaliek un jāpieaug šai ticībā, un jāturas pie Galvas, “no kuras ar saišu un dzīslu palīdzību visa miesa tiek vienota un kopā saturēta un aug Dieva augumā” [Kol.2:19].

Kopsavilkums ir šāds: viss atkarīgs no tā, vai paliekam Kristū, kuru Dievs darījis par mūsu taisnošanu un svētdarīšanu [1.Kor.1:30]. Arī pats Kristus saka: “Palieciet Manī un Es – jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī” [Jņ.15:4]. Paliekot Viņā, mums, pirmkārt, ir visa dzīvība, spēks un labprātība; otrkārt, Viņā mums ir visa gādība, pasargājums un pārmācība. Kristus saka: “Ikvienu zaru, kas nes augļus (kas patiesi ir Manī, dzīvs un auglīgs), Dārznieks iztīra (jo, pat būdams labs zars, tas nav pilnīgi tīrs), lai tas jo vairāk augļu nestu.”

Kad ir likts īstais pamats un sakārtota iekšējā dzīve, tad otrais solis ir – miesas nodošana nāvē, lai visās lietās valdītu Gars. Kristībā vecajam cilvēkam ir piespriesta nāve. Mēs esam kristīti jeb pagremdēti Kristus nāvē. Kad cilvēks top par kristieti, viņam tūlīt ir jāsāk atteikties no iepriekšējā dzīvesveida. “Viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts” [2.Kor.5:15].

Saņemdami žēlastību un mieru ar Dievu, mēs gūstam arī sirsnīgu vēlēšanos dzīvot Kristum un mirt sev pašiem. Iespējams, kāds ar muti apliecina ticību, bet tam nav labprātīga gara, un tas nav gatavs mirt. Tas nevēlas būt krustāsists līdz ar Kristu, bet vēlas, ka tam būtu ticība un brīvība dzīvot pēc savas patikas. Tas nevēlas paklausīt Dieva vārda pamācībām, bet grib palikt nesodīts un brīvs savā dabiskajā esībā. Šāds cilvēks maldina sevi ar aplamu un iedomātu ticību, jo “tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām” [Gal.5:24].

Tiem, kas ir ticības un žēlastības ceļa sākumā, mēs šeit vēlamies dot dažus vienkāršus piemērus tam, kā miesa jānodod nāvē. Kad tu piecelies no rīta – vai prātīgākais nav sākt savu dienu ar pateicību un pielūgsmi savas dzīves Dievam, savam Debesu Tēvam, no sirds priecājoties par visu, ko Viņš tavai miesai un dvēselei devis? Jo īpaši tev jāpateicas Dievam par to, ka Viņš devis Savu Dēlu, kā arī Vārdu un sakramentus; un arī par to, ka esi Dieva bērns un tērpies Kristū, esi šķīsts un tīkams Dieva acīs. Pateicies un pielūdz Viņu!

Vai tu jūti kūtrumu tad, kad taisies pielūgt Dievu? Tā ir tava miesa. Miesa nedrīkst valdīt, bet tā jānodod nāvē. Tā ir jaunās dzīves vingrināšana tevī! Tev jāpaliek Dieva tuvumā visu dienu. Tev jābīstas pārkāpt Viņa prātu. Tev jābīstas no grēka pat vairāk nekā no nāves. Vai esi vēss un vieglprātīgs? Tā atkal ir tava miesa. Vai tev ir laicīgs aicinājums? Tev to jāpilda ar rūpību un cītību. Vai esi negribīgs un izlaidīgs? Tā ir tava miesa. Tā ir jānodod nāvē.

Vai tev ir mājas kalpotāji? Tev jāpārrauga savs nams ar degsmi un rūpību, laipnību un iecietību. Vai esi nevērīgs un bezrūpīgs, nepacietīgs un dusmīgs? Tā ir tava miesa, un tā jānodod nāvē. Varbūt tu esi bērns vai kalpotājs? Tad tev jādara tas, kas tev pavēlēts – ar mīlestību, cieņu, laipnību, rūpību un padevību. Ja tevī raisās nepacietība un nepatika, tā atkal ir tava miesa. Tā jānodod nāvē. Varbūt kāds tevi aizvaino un dara tevi par meli, un tu vēlies dusmoties un ienīst viņu? Tā atkal ir miesa. Varbūt tevī rodas nešķīstas kārības, lepnums, skaudība vai pašapmierinātība. Tā visa ir miesa. Tā nedrīkst valdīt, bet tā jānodod nāvē. Tāda ir ticības vingrināšana.

No Dieva baušļiem tu zini, kas ir īsts svētums. Nav vajadzības raudzīties uz šaubīgiem darbiem un paša iedomātu svētumu, par kuru pats neesi pārliecināts. Baušļos tev uzticēts tik daudz darbu, ka ar sevi nekad nebūsi mierā. Proti, ja nopietni un pareizi skatīsies uz Dieva svēto gribu un savu iekšējo cilvēku bauslības garīgo prasību gaismā un darīsi to visu savu mūžu, tu arvien paliksi nemitīgi atkarīgs no Dieva uzticības un palīdzības.

Redzi, tieši tā miesa tiek nodota nāvē. Tā ir svētdarīšanas māksla, ka esam atkarīgi no Viņa kā bērni un paliekam tuvu pie Dieva ik dienas Viņa Dēlā. Mums arvien ir jāpaliek ticībā un bērna paļāvībā, lai Dieva vārds par Kristu sniedz mums prieku, vēlēšanos un spēku. Un tad ar labprātīgu garu mums jāseko Dieva svētajam prātam un brīnišķīgajam Kristus piemēram. Iespējams, tas nenotiks tik gludi un jauki, kā mēs to izsakām vārdos, bet tas notiks tā, kā Dievs to dos, arvien izdalīdams ikvienam pēc ticības mēra [Rom.12:3].