Bijušais zeks

Bļā…braucu vilcienā. Skatos – iekāpj trīs. Apsēžas pie manis. Sākumā nesapratu – kas par lietu, bratani! A pēc tam pieleca. Tas tak Krasavčiks no zonas? Jej bogu, 6 mēnešus zonā kopā nolauzām. Bļa..viņam nabagam diez cik labi tur neklājās. Jauns bija..smuks…da nezinu visas fineses…man veču mīla nekad nav interesējusi. Labāk tad jau maša kulačkova līdz voļai. A voļā jau bābu pilns…ja ir babkas, tad pašas labākās var dabūt…

Nu vot, braucam, a redzu Krasavčiks mani nepazīst. Atkopies, maita! Zobus salicis. Saķemmējies. Krustu kakla iekāris. Nu jā, tagad jau moderni, tikšu pie baksiem, arī nopirkšu. Lielu nopirkšu….. zelta, bļa! Forši uz spalvainām krūtīm izskatās. Nu vo, kur es paliku…nu jā, Krasavčikam līdzi vēl divi. Lisijais laikam arī no zonas…var redzēt nesen iznācis. A mož arī nē, mož tapat matus nodzinis, tagad jau tā dara. Un bārdainis, tāds aizdomīgs, abi ar Krasavčiku aizdomīgi, melnās brillēs. Droši vien uz mokruhu brauc. Nu ja, citadi jau nebrauktu ar vilcienu, pēdas nak, mentiem jauc.

“Uz mokruhu? “- es tā pa čomiskam pajautāju. Bļā, tikai tad, kad biju pateicis, atjēdzos. Nafig šiem liecinieks. Joptavaju, es nekad neesmu bijis gudrs, bet tagad laikam nogāzu savu stulbāko nummuru. Nu, prosčaj, mama, prosčaja zemļa rodnaja. A te attapu, ka varētu griezties pie Krasvčika, sak, mēs veci čomi, atceries – es tev zonā pāri nedarīju.

“Krasavčik, atceries mani, nu tak kopā sēdējām deviņdesmit astotajā…nu atceries”- sāku čīkstēt kā bāba. Pašam riebās, a padzīvot vēl gribējā.s kaut gan nafig šitāda dzīve, nelabs es cilvēks, redīss, zogu, tirgoju nozagto. Nav jau nekāda zelta bedre….A šie mēmi kā kapi, neko nesaka. Nomočīs, bļā, nomočīs….un te es ieraudzīju to krustu Krasavčikam kaklā un atcerējos..joptvai, a ja nu tāds Dievs ira! Sāku izmisīgi pie sevis lūgties: “Bļā, Dieviņ, mīļais, lūdzu atstāj mani dzīvu,. Esmu daudz sūdus taisījis, zadzis un dzēris un kāvies. Ja tu mani tagad atstāsi dzīvu, es tā vairs nedarīšu, apsolu, ka nedarīšu, mīļais dieviņ, iešu uz banīcu svecīti nolikšu par labiem ļaudīm, pats kļūšu labs, atradīšu darbu, svētdienās ieašu baznīcā, apprecēšos, jej bogu apprecēšos. Negribu vairs dzīvot kā tāds maitu ērglis pasaulē. Apprecēšu smuku, apaļu un kārtīgu, nevajag man tās špidrilkas, kas ar īsiem svarkiem staigā….Dieviņ, žēlo mani grēkagabalu un šoreiz vēl atļauj palikt šai saulē”. Bet kas tev devaI Krasavčiks jau sniedzās azotē pēc pistoles.. Vai tiešām šaus tepat? Vagonā bez manis bija vēl pāris cilvēku. A kas – ar klusinātāju – neviens ir nenojautīs. Šie izkāps, a cilvēki padomās, ka es piedzēries. I tā nogulēšu līdz rītam, kamēr mani kāds atradīs – sastingušu ar līķa plankumem. O, bljin, neveicas man šodien…Taču tā nebija pistole, ko mans paziņa izvilka no kabatas. Tā bija maza formāta Bībele. Man pārņēma spējš atvieglojuma vilnis. Taču tūlīt sirds atkal sažņaudzās, tādas grāmatiņas bieži vien kalpoja par pistoļu futrāļiem. Bet nē – Krasavčiks to atvēra un izņēma mazu lapiņu, iedeva man, sacīdams: “Es neesmu tas, par kuru jūs mani noturējāt, te būs mana vizītkarte”. Bļanak, man tā trīcēja rokas kad es to paņēma. Vilciens tuvojās stacijai. Arī kājas trīcēja. Piecēlos un izstreipuļoju no vilciena. Neviens man pakaļ nenāca. Stāvēju viens klusā Pierīgas stacijā ar mazu lapiņu rokās uz kuras rēgojās man svešs vārds, uzvārds un zem tā stāvēja rakstīts – kaut kādas tur ev. Lut. Baznīcas mācītājs.

Apsēdos uz beņķa un ilgi domāju. Un jej bogu nesapratu, kā Krasavčiks ir ticis pie cita vārda un mācītaja amata. Būs vienu svētdienu jāizčāpo un jāpaklausās, ko ta šis tur tādu sprediķo. A varbūt man arī kļūt par kārtīgu cilvēku?