Būt Ābrahama bērniem

Tātad atzīstiet, ka tie, kas tic, ir Ābrahāma bērni. [Gal.3:7]

Šis ir Pāvila ierastais izteikums, viņa galvenais iebildums jūdiem: Abrahama bērni ir ticīgie, nevis tie, kuri dzimuši no viņa miesas un asinīm. Šo diskusiju apustulis risina šeit un Vēstules romiešiem 4. un 9. nodaļās.

Jūdu lielākais lepnums bija tas, ka tie sacīja: mēs esam Ābrahama dzimums, viņa bērni. Abrahams bija apgraizīts un ievēroja Bauslību, tādēļ, ja gribam būt īsti bērni, mums jādara tāpat, kā darīja mūsu tēvs. Tas tiešām bija liels lepnums un tāpat arī smaga nasta – būt Ābrahama bērniem. Neviens taču nevar noliegt, ka Dievs ir īpaši runājis par Ābrahama dzimumu, par viņa pēcnācējiem. Taču neticīgajiem jūdiem šīs īpašās tiesības neko nedeva, tādēļ Pāvils tik stingri iebilda pret viņu pamatojumiem un atņēma viņiem šādu lepnumu – to apustulis, izraudzītais Kristus darbarīks, drīkstēja darīt.

Tā nu Pāvils šeit iebilst jūdiem. Ābrahams bija apgraizīts un ievēroja Bauslību; jūs darāt tāpat. Vai tādēļ jūs esat taisni un iemantosiet pestīšanu? Tas nenotiks!

Iesim pie paša tēva Ābrahama un raudzīsimies, kādā veidā viņš ir ticis attaisnots un atpestīts. Ne jau savu lielisko tikumu un svēto darbu nedz tādēļ, ka ir atstājis tēvu zemi, draugus un tēva namu, ne tādēļ, ka saņēmis apgraizīšanu un ievērojis Bauslību, bet gan tādēļ, ka Ābrahams ticēja Dievam. Tā nu Ābrahams nav attaisnots nekā citādi, kā vien – ar ticību.

Ja jau tas patiesi tā ir — saskaņā ar Rakstu 1iecību —, kādēļ tad jūs tā cīnāties par Bauslību un apgraizīšanu, apgalvodami, ka ar tās palīdzību iemantosiet taisnību un pestīšanu, ja pats Ābrahams, kas ir jūsu tēvs, iesākums un galva, ar kuru jūs lepojaties, tomēr ir ticis attaisnots un atpestīts bez Bauslības un apgraizīšanas, tikai ar ticību?