Pasaulē, tomēr ne no pasaules

Lai gan kristīgajai ticībai ir mūžīgs mērķis un “mūsu piederība ir debesīs” (Fil.3:20), mūsu ticība praktiski jāizmanto šajā pasaulē, kalpojot apkārtējiem cilvēkiem, mūsu “tuvākajiem”. Būt pasaulē un tomēr ne no pasaules ir gan uzdevums, gan problēma. Tādēļ tas daudziem ir klupšanas akmens. Tieši šeit arī daudzi, kas uzsākuši gaitu labi, atstāj labo ceļu.

Ir bijis daudz ieteikumu, kā risināt šo problēmu, lai tas būtu gan apdomīgi, gan kristīgi. Daudzi, īpaši pēdējos divos vai trīs gadsimtos, ir ierosinājuši, ka baznīcai jāsadarbojas ar reliģiskām un ideoloģiskām organizācijām, lai pakāpeniski izmainītu sabiedrību un cilvēces vispārējos uzskatus savstarpējas sapratnes, mīlestības un sadraudzības garā. Tad visa cilvēce radikāli mainītos, kļūstot par Dieva valstību jau šajā pasaulē, un tad nebūtu nekādas nepieciešamības pēc mūžīgām debesīm, jo “debesis” būtu šeit pat, uz zemes.

Šādas domas ir ārkārtīgi bīstamas, un tās nesaskan ar Jēzus Kristus Evaņģēliju un mūžības skatījumu, ko Viņš mums mācījis. Šiem ierosinājumiem ir arī lieli teorētiski iebildumi, piemēram: kas noticis ar “iedzimto grēku”, kur paliek grēku piedošana un visas nocietinātās sirdis, kas uz visiem laikiem pametušas Dievu? Kā ar pēdējo tiesu, kurā labais tiks nošķirts no ļaunā?

Jāatzīst, ka mums nav dota vara apvienot grēkā kritušo pasauli un Dieva valstību vienā līdzsvarotā un vienlīdzības caurstrāvotā sabiedrībā vai valstībā. Turpretim mums jādzīvo šeit īsu laiku kā pasaules sabiedrības locekļiem un Dieva valstības pilsoņiem. Tā ir mūsu problēma, bet arī pienākums un cīņa. Tas ir grūti un bīstami, tomēr ar Dieva žēlastību mēs varam tiekties, lai “būtu nevainojami un šķīsti, nepeļami Dieva bērni sabojātas un samaitātas paaudzes vidū un tanī mirdzētu kā spīdekļi pasaulē” (Fil.2:15).

Šīs teorētiskās problēmas nav iespējams risināt un praktiskās problēmas šajā mācībā par “pasauli” un Dieva valstību nav iespējams apgūt, neturoties pie kristīgās mācības par pēdējo tiesu un mūžīgo dzīvību. Tikai tad, ja aplūkojam savu dzīvi mūžības gaismā, varam rast dzīves pamatu, ceļu un mūžīgo mērķi. Arī ētisko problēmu risinājumam vajadzīgs mūžības skatījums.

Izteikti pasaulīgu filozofijas novirzienu pārstāvjiem un ētikas skolotājiem ir lielas grūtības atrast un raksturot tīri pasaulīgus iemeslus, kāpēc mums vienam pret otru būtu jābūt izpalīdzīgiem, laipniem, sabiedriskiem un pašaizliedzīgiem. Lai kādā virzienā nebūtu vērsti viņu paskaidrojumi, tie lielākā vai mazākā mērā runā par “labumu”, kuru gūsim, ja tā rīkosimies. Nozīme ir tāda, ka “tas atmaksājas”. Zināmā mērā tas ir ētikas pamatojums labumā un savtīgumā, jo neder neviens iemesls, kas nāk no “ārpuses”.

Tieši tā ir viņu lielā problēma: ja Dievs un mūžīgā pasaule nepastāv, kāpēc jābūt kaut kādam nesavtīgumam, kāpēc mēs nevarētu sagrābt mums līdzīgu cilvēku aiz apkakles un vienkārši likt viņam darīt mums pa prātam (Mt.18:23-35)?

Kad apustuļi parādījās pagānu pilsētās, arī starp tā laika gudrākajiem domātājiem atēniešiem un korintiešiem, viņi nesa tiem vēsti par Kristus augšāmcelšanos un nākotnē sagaidāmo “visu tautu” tiesu (Mt.25:31-46; Ap.d.17:22-31; 1.Kor.1:18-25; 2:1-5).