Pirmspēdējais

Kristīgās vēsts saturs nav tādam, kā kādam no Bībeles tēliem, bet būt tādiem kā Kristus pats. Bet pie tā neved neviena metode, bet gan vienīgi ticība. Citādāk evaņģēlijs zaudētu savu cenu, savu vērtību. Dārgā žēlastība kļūtu lēta.

Ir laiki, kad atturas, gaida un kad Dievs sagatavo, un ir arī pēdējais laiks, kas šo pirmspēdējo iztiesā un pārtrauc. Luteram bija jāiet cauri klosterim, Pāvilam cauri Bauslības dievbijībai, ļaundarim sodam pie krusta, lai izdzirdētu gala vārdu. Ceļam bija jātop noietam, bija jātop nosoļotam visam pirmspēdējo lietu ceļa garumam, un ikkatram zem šo lietu smaguma bija jāgrimst ceļos – un tomēr pēdējais vārds nebija pats galvenais, bet pirmspēdējā pārtraukšana.

Raugoties uz šo gala vārdu Luters un Pāvils nebija citā pozīcijā nekā noziedznieks pie krusta. Tātad jātop ceļam noietam, lai gan uz šo mērķi nav neviena ceļa, un šīm ceļam jātop noietam līdz galam, tas nozīmē, līdz turienei, kur Dievs tam nospraudis galu. Tātad pirmspēdējais paliek pastāvam, lai gan pēdējais to ir pārtraucis un izbeidzis.