Svētā Gara sūtīšana ticīgajiem

Bet, ka jūs esat bērni, to ir Dievs apliecinājis, sūtīdams Sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba, Tēvs! [Gal:4:6]

Senbaznīcā Gars tika sūtīts publiskā un acīmredzamā veidā. Tā bija pirmā Svētā Gara sūtīšana, kas Baznīcā tolaik bija nepieciešama – tai vajadzēja tikt dibinātai ar acīmredzamu zīmju palīdzību – neticīgo dēļ, kā Pāvils apliecina: “Mēles nav par zīmi ticīgajiem, bet neticīgajiem.” [1.Kor.14:22] Taču pēc tam, kad Baznīca bija sapulcināta un apstiprināta ar šo zīmi, nebija nepieciešams, lai Svētā Gara sūtīšana turpinātos redzamā veidā.

Otrs veids ir tāds, ka Svētais Gars tiek sūtīts ticīgo sirdīs ar Vārdu – kā šeit sacīts: “..to Dievs ir apliecinājis, sūtīdams Sava Dēla Garu jūsu sirdīs.” Tas notiek bez kāda redzama apveida – tā, ka ar mutiski izrunātā Vārda starpniecību saņemam siltumu un gaismu, kļūdami par jauniem un citādiem cilvēkiem; mūsos rodas jauns prāts, jauni spriedumi un jaunas tieksmes. Šīs pārmaiņas un jaunās spriešanas spējas nav darbs, ko paveic cilvēka prāts vai spēki, bet Svētā Gara dāvana un darbība, kas nāk līdz ar sludināto Vārdu, šķīstījot sirdis ar ticību un modinot mūsos garīgas tieksmes.

Cik liels ticības vājums vēl ir pie dievbijīgiem cilvēkiem. Ja mēs būt pilnīgi pārliecināti, ka esam žēlastībā, ka mums tiek piedoti grēki, ka mums ir Kristus Gars, ka esam Dieva bērni, tad mēs patiesi būtu priecīgi un pateiktos Dievam par šo nenovērtējamo dāvanu. Taču, tā kā sajūtam gluži pretējas tieksmes – bailes, šaubas utt.

Tādēļ ikvienam jāradinās turēties pie pārliecības, ka viņš ir Dieva žēlastībā un ka viņa persona līdz ar visiem darbiem ir Dievam tīkama. Kad ticīgais sajūt šaubas, tad viņam jāvingrinās ticībā un jācīnās pret šaubām, cenšoties nonākt pie tādas pārliecības, lai varētu sacīt: es zinu, ka esmu Dievam tīkams, ka man ir Svētais Gars – ne mana cienīguma vai nopelnu, bet Kristus dēļ. Viņam es ticu. Es esmu grēcinieks un maldos, bet Viņš ir taisns un nevar maldīties.

Un Dievs ir sūtījis mūsu sirdīs Sava Dēla Garu, kas sauc: Aba, Tēvs