Vienīgi Vārds

Un vēl pēdējās pārdomas mēģinājumā aptvert Jēzus Kristus Vārda nozīmi un darbību. Naidu un vajāšanas vienīgi Viņa Vārda dēļ Jēzus paredz saviem mācekļiem, nosūtot tos ar savu uzdevumu (Mt.10:22), kā arī savai draudzei laika beigās (Mk.13:13; Lk.21:12-17; Jņ.15:21).

Tādējādi tas pieder pie parādībām, kas pavada sludināšanu, proti, ka sludinātājs tiek nopulgots un cieš Vārda dēļ (Ap.d.5:41; 9:16; Ebr.13:13 u.t.; 1.Pēt.4:14-16; Atkl.2:3 u.c.).

Tas tā nenotiek vienīgi tiesās un valsts iestādēs, bet arī sinagogās, draudzēs, jā, pat šaurākajā ģimenes lokā. “Vienīgi Vārds” – tas šķiet maz, ja kristietis ar ķeizara kā kunga (κύριος) piesaukšanu un tā dievišķības apliecināšanu, kvēpinot tā attēla priekšā vai ar parakstu apstiprinot kādu apliecinošu manifestu, var izbēgt no soda, izsūtīšanas ar īpašuma konfiskāciju vai pat no nāves sprieduma.

“Tikai Vārds” – tas var šķist esam kaut kas maznozīmīgs, ja, nesludinot Jēzus Kristus Vārdu, kristietis reālas kristīgas sabiedrības apstākļos cer labāk tikt uz priekšu, gūt atzīšanu un piekrišanu. Un kurš gan nezina to, kā Jēzus Kristus Vārdu zināmos apstākļos pat kristīgā draudzē piemin negribīgi – ar piezīmi, ka tas taču esot pats par sevi saprotams priekšnosacījums – un ka tas beigu beigās tiek noklusēts un nomākts? “Tikai Vārds” – tas var izlikties kaut kas mazsvarīgs, ja lūgšana un apliecināšana ģimenes lokā sastop vienaldzību, noraidījumu vai asu protestu un ja tad mīļā miera un saskaņas dēļ izšķiras par klusēšanu.

Ja neizpratnes gadījumos baidāmies zaudēt kontaktu, labvēlīgu attieksmi, ja noraidījuma gadījumos cenšamies neaizvainot, neaizskart, tad arī cilvēcisku motīvu dēļ kautrīgi noklusējam to, kas ir vienīgais pestīšanas pamats – Viņa Vārdu (Ap.d.4:12). Taču tad netiek pamanīts tas, ka šis Vārds nekādā gadījumā ne tikai nepamato prasības, bet gan drīzāk tās ierobežo. Jo tas, ko veic šis Vārds, nav panākams “ar pašu spēku un dievbijību”, bet gan – “šis, ko jūs redzat un pazīstat, ir ticējis Viņa Vārdam, Viņa Vārds to ir dziedinājis” (Ap.d.3:12-16). Ja par Jēzus Kristus Vārda apliecināšanu sacīts, ka tas vienīgais ir izšķirošais faktors pestīšanā, tad līdz ar to ir izslēgtas jebkādas kristieša pretenzijas uz to, ka arī viņa paša darbiem varētu piemist šāda nozīme, ka arī tie ir izšķiroši pestīšanā.

“Vienīgi Vārds”, kas šeit ir kristīgā dievkalpojuma izšķirošā pazīme mūžīgās dzīvības apsolījumā, reizē ir arī kristieša grūtākais pārbaudījums, viņa dziļākā zemošanās un tādēļ viņa lielākās pilnvaras Kristū. Tāpēc ka “nav pestīšanas (izglābšanas) nevienā citā vārdā, jo nav neviens cits vārds zem debesīm cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (Ap.d.4:12).