Folklora

Visām pasaules tautām ir savas “pasakas”, “teikas” vai “sāgas”, ko vispārināti sauc par folkloru. Šis jēdziens ietilpina apjomīgu dzīves gudrības krājumu.

Šeit jāpiemin, ka lielākā daļa šī materiāla nāk no tiem laikiem, kad nebija formālu skolu. Pasakas un teikas stāstīja mutiski atpūtas brīžos mājās un ģimenēs, darot mājas darbus, strādājot uz lauka un amatnieku darbnīcās, tā nododot šo mantojumu no paaudzes paaudzē.

Pasakas un nostāsti ir ļoti dažādi. Var pētīt tautu staigāšanas vēsturi, analizējot tās ietekmi uz folkloras mantojumu.

Vēl viena lieta, ko varam mācīties, pētot šo mantojumu, ir pazemība. Ja šie nemācītie ļaudis, dzīvodami vienkāršos un nabadzīgos apstākļos, varēja radīt šādus literatūras (agrāk tikai mutiskas) un dzīves gudrības meistardarbus, vai tas, ko radām mēs, būs klausīšanās vērts pēc daudzām paaudzēm?

Atceroties to, ka mūsu pašreizējais mērķis ir formulēt dažus vispārējus kristīgās ētikas principus, nonākam pie divām atziņām.

Pirmkārt, ir nepieciešamība saglabāt kultūras vērtības: nedrīkst pazaudēt tik daudzas no iepriekšējām paaudzēm mantotas vērtīgas lietas! Tas attiecas gandrīz uz visām pasaules tautām. Ir tik daudz kultūras mantojuma, kas jāsaglabā. Tas ir arī kristiešu pienākums. Protams, viss folklorā nav vērtīgs. Tajā ir daudz kā viduvēja un gandrīz nevērtīga, taču ir arī ārkārtīgi vērtīgas lietas.

Otrkārt, nostāstos un pasakās bieži attēlota cīņa starp labo un ļauno. Interesantu ikdienas dzīves sīkumu vidū bieži sastopams ētisks atgādinājums: “Raugi, lai…” Šie stāsti, ceļojot no paaudzes uz paaudzi, māca, kāda ir dzīve, ko tā nozīmē un ar kādu atbildību tajā jāsastopas.

Tā kā dažādās pasaules malās ir tik dažādi apstākļi, kristiešiem jāapsver, kas konkrētajā situācijā ir svarīgi, ko savā valstī saglabāt un kā izmantot kultūras mantojumu.