Kāda ir glābjošā ticība

Mēs esam redzējuši, kas ir glābjošas ticības pamatā: vienīgi Jēzus. Viņš ir tas, kas ticību dara glābjošu.

Bet kāda ir šī ticība? Kā tā izpaužas? Citiem vārdiem sakot: kāda ir sajūta, kad cilvēks iegūst šādu ticību?

Jaunajā derībā ir atrodami divi piemēri tādai ticībai, ko Jēzus pats sauc par lielu ticību. Te mums ir unikāla iespēja vērot, kā šī ticība izpaudās pie tiem, kam tā bija.

Pirmais piemērs ir Kapernaumas visnieks, kurš par sevi sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tikai vienu vārdu, un mans kalps taps vesels.”

Otrais piemērs ir kānaāniešu sieviete, kas sekoja Jēzum, saukdama pēc palīdzības, un saņēma bargu atbildi, ka neklājas bērniem maizi atņemt un nomest to priekšā suņiem. Viņa padevīgi pieņēma šo spriedumu un pazemīgi atbildēja: “Tā gan, Kungs! Tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.”

Abos gadījumos ir skaidri redzams, ka tie, kam bija liela ticība, nepavisam nebija augstās domās par sevi un turēja sevi par necienīgiem. Tomēr blakus savai necienības izjūtai viņiem bija stipra paļāvība uz Jēzu. Viņi zināja: Ja vien vispār viņiem ir iespējama kāda palīdzība, tā atrodama pie Jēzus. Tādēļ tie nāca un no visas sirds tvērās pie Viņa.

Tā ir glābjošas ticības pazīme: tā pazīst savu necienību un trūkumus un tādēļ uzticas Jēzum.