Bet es ticu
Stāsta, ka kādreiz sievietes vēderā notikusi šāda dvīņu saruna. Viens no viņiem ticīgs, bet otrs – nē.
Neticīgais: – (izbrīnīti): Tu ko, tici dzīvei pēc dzemdībām?
Ticīgais: – Protams. Esmu pārliecināts, ka dzīve pēc dzemdībām pastāv.
Neticīgais: – (skeptiski): Ha! Dzīves pēc dzemdībām būt nevar. No turienes vēl neviens nav atgriezies! Un vispār, dzīve – tās ir lielas ciešanas tumsā.
Ticīgais: – (nepārliecināti): Es nezinu detaļas, bet ticu, ka tur būs vairāk gaismas, un ka mēs, iespējams, paši staigāsim un ēdīsim ar savu muti.
Neticīgais: – Ēst ar savu muti? Tas ir smieklīgi! Kāpēc? Mums taču ir nabas saite…
Ticīgais: – (cerīgi): Es precīzi nezinu… Bet, jebkurā gadījumā, mēs ieraudzīsim mammu!
Neticīgais: – (sašutumā): Mammu? Tu tici mammai?! Un kur tad, pēc tavām domām, viņa atrodas?
Ticīgais: – Viņa ir visur ap mums. Mēs viņā atrodamies un pateicoties viņai kustamies un dzīvojam. Bez viņas mēs vienkārši nevarētu eksistēt.
Neticīgais: – (kategoriski): Muļķības! Es neesmu redzējis nekādu mammu! Acīmredzot, viņas vienkārši nav!
Ticīgais: – Bet es ticu…

Ieskaties
Kā ar otro bausli?
Par ticības un lūgšanas būtību
Bīskaps pie ārsta
Kas lēni nāk, tas labi nāk
Grēksūdze ir cieši saistīta ar ticību
Būt draugos ar Dievu