No Kristus augšāmcelšanās līdz pat pastardienai

“Kas gan iepriekš izredzēts pirms pasaules radīšanas, bet atklāts laiku beigās jūsu dēļ.” [1.Pēt.1:20]

Tas ir: mēs to neesam nopelnījuši, nedz arī lūguši Dievu par to, lai Kristus dārgās asinis tiktu par mums izlietas, tāpēc mums nav nekā, par ko lepoties. Slava pieder nevienam citam kā vienīgi Dievam, Dievs to mums ir apsolījis bez visiem mūsu nopelniem un arī atklājis vai darījis zināmu to, ko Viņš no mūžības ir izredzējis un iedibinājis, pirms pasaules radīšanas. Tas ir apsolīts arī praviešos, bet ir apslēpts un nav redzams. Bet tagad, pēc Kristus augšāmcelšanās un Svētā Gara atsūtīšanas tas ir atklāti pasludināts un atskanējis visā pasaulē.

Tās nu ir laiku beigas, kurās esam mēs, kā saka Svētais Pēteris, tagad, no Kristus augšāmcelšanās līdz pat pastardienai. Tā to dēvē apustuļi un pravieši un arī Kristus pats – par pēdējo stundu. Ne tā, ka tūdaļ pēc Kristus augšāmcelšanās nāktu pastardiena, bet gan tāpēc, ka pēc šī Evaņģēlija par Kristu pasludināšanas nav jānāk nekam citam un nekas netiks atklāts un skaidrots labāk nekā tas jau ir izdarīts.

Pestīšana nu jau ir atklāta un piepildīta, tikai Dievs vēl liek pasaulei pastāvēt, tāpēc lai tālāk tiktu godāts un cildināts Viņa vārds, lai gan pats pa sevi tas jau ir atklāts vispilnīgākajā veidā.