Radība izposta radīšanu

Tā kā cilvēka grēkā krišana Dieva radīšanā ir gan neaptverama, gan nekad neattaisnojama, tad vārds nepaklausība šeit pilnībā neatspoguļo lietas apstākļus.

Tā ir sacelšanās,
tā ir radības izstāšanās no tikai tai iespējamās izturēšanās,
tā ir radības kļūšana par radītāju,
tā ir radītā sagraušana, atkrišana, kritiens no radītās kārtības un šī atkrišana ir kā ilgstoša krišana, gāšanās bezdibenī, tas nozīmē būt palaistam vaļā, attālināties arvien tālāk un dziļāk.

Un tas viss nav vienkārši ētiski kļūdains solis, bet tā radība izpostīja radīšanu, tas nozīmē, šī atkrišana ietekmē visu radīto pasauli, kurai nu ir nolaupīts tas, kas tai bija dots radīšanas brīdī, un tā kā meteorīts, kas atrāvies no sava kodola, akli traucas bezgalīgajā telpā.

Jautājums par to, kāpēc pastāv ļaunais, nav teoloģisks jautājums, jo tas ietver sevī iespēju atgriezties pirms mums uzspiestās eksistences kā grēciniekiem.

Ja mēs varētu atbildēt uz šo kāpēc, tad mēs nebūtu grēcinieki.
Toties varam sniegt citas atbildes.

Teoloģiskais jautājums nav vērsts uz ļaunā iemesliem, bet gan uz reālu ļaunā uzvarēšanu pie krusta, tas jautā pēc grēku piedošanas, pēc kritušās pasaules izlīguma.