Nav labi krāpt patiesības labā

Ir cilvēki, kas nespēj iet uz bērēm, vai arī precīzāk sakot, viņi to nevēlas. Kāpēc ne? Jo viņi baidās, ka viņus dziļi skars mirušā tiešs tuvums.

Viņi nevēlas redzēt šo cilvēciskās dzīves aspektu un domā, ka to neuzlūkojot, spēs šīs lietas izslēgt no pasaules. Ir pat tādi, kas domā, ka tas ir īpaši dievbijīgi, neredzēt dzīves melnās, tumšās puses, aizslēgties šīs dzīves katastrofu priekšā un savu pašapcerīgo dievbijīgo dzīvi vadīt mierīgā optimismā.

Bet tas nekad un nekur nevar būt labi, ap krāpt patiesību, jo kas krāpj sava paša dzīves realitāti, tas noteikti apkrāpj arī Dieva realitāti. Un noteikti tas nekur un nekad vairs nav dievbijīgi, – acis, kuras Dievs mums ir devis, lai mēs saredzētu tuvāko un viņa vajadzības, aizvērt tur, kur tām jāredz bēdīgais un briesmīgais. Tātad tas nekur un nekad nebūs pareizais ceļš – atbrīvoties no lietām, kas mūs baida un nomāc.