Tikai dzīvie ir starp Debesīm un Elli

Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābraāma klēpī. Arī bagātais nomira un tika aprakts. [Lk.16:22]

Lai arī dzīves laikā bija ievērojam atšķirība starp nabago un bagāto, pēc nāves kontrasts pieaug. Jēzus stāstītais ir pretstats farizeju teoloģijai un jūdu tautas mītiem.

“Nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābraāma klēpī” Ar “Ābrahāma klēpi” jūdi apzīmēja Dieva klātbūtni. Saskaņā ar Jēzus klausītāju, farizeju, teoloģiju Lācars bija nabags, jo bija grēcīgs un Dieva neieredzēts. Viņa nožēlojamais posts bija Dieva sods. Farizeji uzskatīja, ka tādus tipus Dievs noraidīs un nepieņems Savā tuvumā pēc nāves. Bet neskatoties uz to, Jēzus māca, ka Dievs nabagu pieņem un nabagais iemanto augstāko vietu taisno pulkā.

“Arī bagātais nomira un tika aprakts.” Jēzus klausītāji varēja iztēloties bagātnieka bēres, kā viņa dzīves izšķērdībai atbilstošas. Tomēr Jēzus vārdi ir pieticīgi, vai precīzāk, viennozīmīgi skarbi. Bagātajam, saskaņā ar farizeju mācību, pēc nāves bija tūlīt jānonāk Dieva tuvumā un mūžīgās dzīvības svētlaimē. Tam pretēji ir Jēzus teiktais. Bagātais pēc nāves tiek iemests pazemes valstībā. Sagaidāmās svētības vietā bagātais saņem mocības.

Jēzus norāda, ka pārticība nav apstiprinājums, ka Dievs cilvēku ir pieņēmis. Nākas secināt, ka bagātība negarantē mūžīgo dzīvību, bet nabadzība nav pazudināšanas zīme. Proti, mantai ir laicīga, nevis mūžīga nozīme. Bagātnieks paļāvās, ka manta viņu izglābs un nonāca ellē. Šeit atliek vien secināt, ka Dieva tiesā tiek izslēgtas jebkādas cilvēcīgas mērauklas.

Savukārt sekojošais ir likteņa ironija. Bagātais, kurš atteicās palīdzēt nabagajam dzīves laikā viņa vajadzībās, tagad lūdz, lai Lācars tiek sūtīts atvieglot viņa mocības.