Dieva mākslas darbs – Viņa dzīvie svētie

Reiz kāda māte jautāja savai mazajai meitai, kas ir svētais. Meitenīte atcerējās baznīcas vitrāžās attēlotos cilvēkus un teica: “Tie, caur kuriem iespīd gaisma.” Mazās meitenes nevainīgā atbilde ir ļoti bibliska. Ikviens kristietis ir svētais, jo ik brīdi viņam līdzās ir Jēzus Kristus, pasaules gaisma (Jņ.8:12). Pirmo reizi Viņa gaismu kristieša dzīvē caur kristības ūdeni ienes Svētais Gars (Jņ.3:5; Tit.3:5).

IESPĪDĒT UN ATSTAROT

Viņa darbība kristiešos, kaut arī tie ir grēcīgi, pasludina viņus par Kristus gaismas valstības iemītniekiem (1.Kor.12:3; Ef.1:13; Jņ.16:13-15). Gara kristīti, kristieši, lai arī kur viņi būtu virs šīs zemes, “spīd” kā Kristus šīs pasaules tumsībā (Fil.2:15; 1.Tes.5:5). Kristus ir pasaules gaisma un kristieši to atstaro (Mt.11:29; Ef.5:8; Fil.2:5; 1.Pēt.2:21; 1.Jņ.2:6).

Dažiem kristiešiem nepatīk uzskatīt sevi par svētajiem, jo šis apzīmējums bieži saistās ar lasīto par cilvēkiem, kuri savu svētumu izrādījuši visai ekstraordināri. Piedevām, Bībeles svētie, kas ikonizēti un tēloti vitrāžās, jau sen ir miruši (1.Tes.3:13). Tomēr Pāvils uzrunāja Korintas kristiešus par svētajiem, lai gan tie bija dzīvi un nepavisam ne bez grēka (1.Kor.1:2). Arī citus kristiešus sauca par svētajiem (Kol.1:4; Ef.1:15).

Kristiešu svētais arī cīnās ar mirstīgās miesas grēkiem. Lai gan ticīgais ir svēts Kristū (Rom.6:10-11, 22-23), cīņa ar grēku viņā un ļaunumu ārpusē turpinās (1.Jņ.1:8; Rom.6:12-13; Ef.6:12). Viņš vēl joprojām atrodas ceļā uz mērķi, kuru Dievs viņam nospraudis (Ebr.12:1). Kā Kristus krusta karotājs, viņš cīnās pret neticību un velna tumsas ieročiem, kas vēlās izdzēst katrā ticīgajā iespīdošo un atstarojošos Kristus gaismu (1.Tim.6:12).

KĻŪSIM KĀ KRISTUS

Tomēr kristieši, dzīvie Dieva svētie, zina, ka viņi nav pamesti novārtā. Dievs turpina dāvāt savu Svēto Garu caur Bībeli, lai tas dotu jaunu liesmu ticības ugunij. Caur Svētajiem Rakstiem, kas ir Gara iedvesmoti, Viņš kristiešu rokās liek savu vareno zobenu, ar kuru atvairīt garīgās tumsības spēkus (Ef.6:17).

Daudzi kristīgi cilvēki var liecināt, ka, jo vairāk viņi staigā Garā, jo vairāk viņu skats vēršas uz Kristu, pasaules centru, un viņi arvien vairāk pieaug līdzībā Kristum, par kuru Pāvils bieži aizlūdza savu atgriezto labā: “Mani bērni, par kuriem es no jauna ciešu radību sāpes, līdz kamēr Kristus izveidotos jūsos” (Gal.4:19).

Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka ne tikai vēstīja par mīlestību, bet nesavtīgi ienāca ar to cilvēku dzīvē (Jņ.3:17), tādēļ arī kristieši vēlās padarīt šo Dieva mīlestību redzamu un personisku (1.Jņ.3:18). Pazīstot Dievu, kurš runā par sinepju sēkliņas spēku, par raugu, kas slēpjas mīklā (Gal.5:9) un maza bērna piemēru, kristieši zina, ka ir tik daudz ārēji necilu veidu, kā viņi var nest Kristus gaismu tumšajā pasaulē (Mt.5:16). Viņi liecina par Dieva mīlestību dzīvojot bez ļaunuma, aprunāšanas un meliem (Kol.3:8-9) un savā ģimenē izturoties ar savstarpēju cieņu (Kol.3:18-21). Savu darbu viņi veic pēc labākās sirdsapziņas, jo viņi to dara sava Kunga dēļ (22-23), kā arī respektē visas likumīgās varas (Rom.13:1; Tit.3:1).

Kristietis ir atšķirts no pārējiem un svētdarīts, lai būtu Dieva mākslas darbs (Ef.2:10), – tomēr ne muzejā glabājams un sargājams no ikdienas kņadas un burzmas, bet gan sūtāms pasaulē (Jņ.17:15), lai norādītu uz Mākslinieku, kas arvien vēl darbojas katra kristieša dzīvē. Cik brīnišķīgi ir saprast, ka ikviens kristietis vēl ir radīšanas procesā (Fil.3:12; Kol.3:10). Labā vēsts ir tā, ka Dievs katru grēcinieku neredz vis tādu, kāds viņš ir šobrīd vājumā, bet gan tādu, kāds viņš var kļūt ar Kristus palīdzību. Viņš ir gaisma, ko tumsa nekad neuzvarēs, vienīgais, kas spēj apgaismot kristieša ceļu uz savām mājām mūžībā (Fil.1:6; 2.Tim.4:18; Atkl.22:4-5).