Sukcesija tieši no Romas antikrista
Tā ir viena no smagākajām luterisma nolaidībām, ka nav laikus noskaidrota tās apustuliskās sukscesijas būtība, kas mums tiek piedāvāta, un šī eklezioloģiskā mīta pieņemšanas sekas.
Pasaules konferencē Lozannā 1927.gadā par ticību un baznīcas satversmi arhibīskaps Sēderblūms, kas taču ar visiem saviem trūkumiem nesa sevī arī kādu daļu no luteriskā mantojuma, ļoti lietišķi runāja par to, ka Zviedrijas baznīca, proti, esot saglabājusi apustulisko sukcesiju, tāpat kā citas senā baznīcas mantojuma formas, bet ka sukcesija pēc luteriskās mācības esot adiafora (otršķirīgi mācības jautājumi). Kādā referātā viņš to darīja ļoti izteiksmīgi, drukāto tekstu nosviežot malā, jo viņam likās, ka tas jāpasaka skaidrāk. Visi luterāņi viņam par to bija pateicīgi.
Gaismā apskatot, zviedru sukcesija laikam gan ir daudz labāka nekā anglikāniskā, ja jau to piešķīris vīrs, kuru tikko bija konsekrējis Romas pāvests, tātad, kā teiktu Luters, sukcesiju saņēmis tieši no Romas antikrista. Bet tieši šis apstāklis parāda, kas par aplamību ir apustuliskā sukcesija, ja to neuzskata tikai par senu paradumu, bet gan par teoloģiski nepieciešamu vai svarīgu. Kā senu baznīcas formu, kā adiaforu to var uztvert ar humoru, ar kādu Sēderblūms nesa savu bīskapa zizli un reiz, kad bija aizmirsis to iepakot, kādā vizitācijā aizvietoja ar svaigi nogrieztu bērza nūju. Bet kā zviedru luterānis var visā nopietnībā domāt, ka pāvests, kas luterisko reformācijas mācību noraida kā ķecerību, būtu iedevis Zviedrijas luteriskajai baznīcai īsto bīskapa un mācītāja amatu!
Šķiet, ka vecais, veselīgais sukcesijas vērtējums, kas bija saskaņā ar luterisko ticības apliecinājumu, ir lielā mērā atmests. Pasaules luterāņu federācijas rokasgrāmatā Zviedrijas baznīca sevi oficiāli attēlo kā tādu, kas 1593.gadā ir pieņēmusi nemainītu Augsburgas ticības apliecību, un kopš 1686.gada Konkordijas grāmata esot tās ticības apliecinājums. Tur ir teikts:
Zviedrijas apustuliskā sukcesija ir atvērusi ceļu interkomūnijai ar Anglijas baznīcu,
kas vienlaicīgi abās pusēs ir kļuvusi par likumu. Par sekām, kādas no tā izriet luterismam visā pasaulē, vairs nav tālāk jārunā. Par to šajās vēstulēs ir pietiekoši daudz runāts.
Ir tikai jājautā, kāpēc nepacēlās citas balsis, kamēr vēl bija laiks? Kur bija Norvēģijas un Dānijas luterisko bīskapu balsis? Kur Vācijas un Amerikas luterisko baznīcu balsis? Kur luterisko misiju balss? Tās visas vienā mierā noskatījās, kad tika iesvētīti luteriskie bīskapi ar anglikāņu bīskapu un arhibīskapu līdzdalību. Tās klusēja tā vietā, lai paceltu savu brīdinošo balsi un izdarītu darbu, ko tās bija parādā citiem, pasaules luteriskajām baznīcām.
Vecais arhibīskaps Johansons no Somijas bija pirmais, kas redzēja, kurp šis ceļš ved. Viņa balss palika nesadzirdēta. Mēs visi nomierinājām sevi vispirms ar to, ka apustuliskā sukscesija esot adiafora, un tā tas ir, ja to izprot luteriski kā senu baznīcas formu. Bet ir kāds punkts, kurā adiafora izbeidz būt adiafora. Nepieciešamo par to pasaka Konkordijas formulas 10.artikuls. Ar šo pantu mēs Vācijā esam vadījuši baznīcas cīņu un varējuši pieredzēt, ka arī šodien tas vēl ir ierocis cīņā par Dieva baznīcu.
Apliecināšanas vai apgrēcināšanas gadījumā nekas nav mazsvarīgs.
Tur, kur notiek cīņa par tīru Evaņģēlija mācību, izbeidzas adiaforas pacietība, tur ir “visas Dieva draudzes, jo sevišķi Dieva vārda kalpotāju kā draudzes vadītāju” pienākums apliecināt ne tikai ar vārdu vien, bet arī ar darbu.
Mēs nevaram Zviedrijas luterāņiem, kas vēl turas pie savas baznīcas senā, patiesi lielā mantojuma, uzrakstīt priekšā, kas tiem būtu jādara, lai saglabātu tiro Evaņģēliju par taisnošanu vienīgi caur ticību un tīro sakramentu pārvaldīšanu, uz ko attiecas arī tīra sludināšana par sakramentiem. Mēs varam par viņiem lūgt. Bet atzīt Zviedrijas baznīcu kā neizmainītas Augsburgas ticības apliecības baznīcu tikmēr, kamēr tai ir Svētā Vakarēdiena kopība ar anglikāņiem un kamēr anglikāņu bīskapi, kas atmet vienīgi ticībā principu, līdzdarbojas pie zviedru bīskapu iesvētīšanas, mēs nevaram. Tas pats attiecas arī uz citām luteriskajām baznīcām, kurām ir līdzīgas saistības.
Te būtu liels uzdevums Pasaules luterāņu federācijai izskaidrot, ko vēl šodien nozīmē luteriskais ticības apliecinājums un kas ir patiesā baznīcas vienotība. Bet vai mēs varam no tās gaidīt ko citu kā vienīgi faktiskās attīstības attaisnojumu? Vai varam gaidīt, ka tā izdarīs pašnāvību? Jo tā balstās uz priekšnosacījumu, ka arī baznīcas, kas ir baznīcu kopībā ar reformētajām un anglikāņu, var tikt uzskatītas par neizmainītās Augsburgas ticības apliecības baznīcām pretēji Augsburgas ticības apliecības 7. un 10.artikulam, par Konkordijas formulu nemaz nerunājot.
Tā luteriskais ticības apliecinājums šodien jāapliecina ārpus Pasaules luterāņu federācijas. Lai tas notiek visā pazemībā un mīlestībā! Tas ir lielākais pakalpojums, kas mums visiem, apzinoties pašiem savu nabadzību un vājību, jāsniedz tiem, kas luteriskās reformācijas apliecinājumu ir vai nu pazaudējuši, vai taisās pazaudēt. Tas ir to uzdevums, kas ar ordināciju luteriskā mācītāja amatā ir saņēmuši patieso apustulisko sukscesiju, kura nebalstās misteriozā, ar kādu mītu saistītā iesvētīšanā, bet skaidrā uzdevumā, kuru Tas Kungs ir devis visai savai baznīcai – sludināt tīru apustulisku mācību un sakramentus pārvaldīt atbilstoši Evaņģēlijam.
Tā ir lielā atbildība, kas šodien ir dota luteriskajam mācītājam un kuru viņam nevar noņemt neviens bīskaps, neviena baznīcas padome, neviena ekumeniska organizācija. Mēs drīkstam un mums vajag to apliecināt arī tad, kad citi klusē. Uzticīgā apliecinājumā pastāv visa mūsu amata godība arī tad, kad šī godība ir paslēpta zem krusta.

Ieskaties
Altāra sakraments mūsu katehismā
Pašdarinātais sātanisms
Dieva baušļi un evaņģēlijs mūsu svētdarīšanai
Tev nebūs laulību pārkāpt, un tas sākas jau ar iekārojošu skatienu
Gavēšana
kas ir baznīca un kas veido tās vienotību