Dieva vārds un bruņas

Tā nav nejaušība, ka Dievs kristīgo kalpošanu salīdzina ar fizisku cīņu. Viņš kristiešus sauc par kareivjiem (2.Tim.2:3). Tā ir Bībeles galvenā analoģija, lai izskaidrotu cīņas, ar kurām savā publiskajā kalpošanā saskaras mācītāji un ar kurām savā dzīvē saskaras visi kristieši.

Dieva valstībā ir divu veidu kareivji: eņģeļi un kristieši. Kā vieni, tā otri darbojas mūsu trīsvienīgā Dieva vadībā. Lai gan eņģeļiem un kristiešiem piemīt atšķirīgas prasmes un lomas, viņi saskaņoti cīnās pret kopīgo ienaidnieku – velnu. Tomēr eņģeļiem, salīdzinot ar mums, ir priekšrocība: viņi cīņu redz no putna lidojuma. Viņiem ir pilnīgi skaidrs, kurš ir uzvarētājs. Mēs esam iestrēguši, vērtējot situāciju no tārpa līmeņa, kamēr rāpojam pa slapjajām un dubļainajām ikdienas pārbaudījumu tranšejām. Mūsu redzējumu ierobežo mūsu personīgā pieredze un subjektīvā uztvere. Mums nav tik skaidri redzams, ka Dievs situāciju kontrolē. Dievs to zina, tāpēc Viņš mums piedāvā palīdzību – garīgo bruņojumu.

Bruņojums, kas mums ir nepieciešams dalībai garīgajā cīņā – svētā Pāvila Vēstulē efeziešiem 6:10–18 aprakstītās bruņas un ieroči –, šai kosmiskajai cīņai ir tik būtisks, ka Dievs rūpējas par to, lai mums no tā nekā netrūktu. Vai tā būtu patiesības josta, taisnības bruņas, ticības vairogs, pestīšanas bruņucepure vai Gara zobens, kristieši satver un saņem to, ko Jēzus Kristus jau ir viņu labā ieguvis pie Sava uzvarošā krusta. Jēzus mums dod visaugstākās klases debesu ekipējumu, kuru Viņš lietoja un pilnveidoja, mūsu labā cīnīdamies virs zemes un uzvarēdams ļauno reizi par visām reizēm.

Bībelē ir teikts: “Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām” (Ef.6:11), it kā atbilstoša militārā formastērpa uzvilkšana būtu atkarīga no mums pašiem. Taču noslēpumainā kārtā tas, kurš mūs tērpj un bruņo cīņai, ir Dievs. Mūsu uzdevums ir “[nedot] vietu velnam” (Ef.4:27), augsti novērtējot savas bruņas ar mācīšanos tās likt lietā.

Lai gan Dieva ekipējums darbojas lieliski, mums tik un tā ir nepieciešama apmācība. Mūžizglītība sākas ar sludināšanu, Bībeles studijām un katehēzi. Vadītāji iegūst augstāko izglītību seminārā. Mācītāji bruņojas ar Dieva vārdu, kad uzcītīgi studē teoloģiju, un pēc tam apmāca citus, daloties visā, ko viņi ir saņēmuši caur svēto baznīcu. Tā viņi ganāmpulku sagatavo kalpošanai, “lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu, līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā” (Ef.4:12–13). Ikvienam kristietim ir ļoti būtiska nozīme cīņās, kurās mēs kopā cīnāmies. Mācītāji šajās operācijās ir unikāli. Viņi ne tikai cīnās, bet arī sagatavo. Viņi lajus vada un apbruņo cīņai (Ef.4:12–16).

Divas svarīgākās atziņas šajā jomā ir šādas: pirmkārt, Dieva bruņojums mums tiek dots no žēlastības. Otrkārt, tas galvenokārt ir domāts aizsardzībai, nevis uzbrukumam. Viens no veidiem, kā mācītāji baro savas avis (Jņ.21:17) – viņi palīdz visiem saviem jēriem noticēt, ka tie atrodas sava dvēseļu Virsgana Jēzus Kristus aizsardzībā, neskatoties uz vilku ielenkumu, kurā tie apzinās sevi atrodamies.