Veiksmīga draudze ir ārpus mūsu kompetences

Mums ir rādītāji, kas atklāj to, vai uzņēmums ir veiksmīgs. Mēs varam izvērtēt tā peļņas rādītājus, produktivitāti, popularitāti klientu vidū. Mēs varam apkopot skaitļus. Tie mums sniegs objektīvu atbildi. Augošs uzņēmums parasti ir veiksmīgs uzņēmums. Izrādās, kā esam uzzinājuši pēdējos gados, uzņēmums var pat kļūt “pārāk liels, lai bankrotētu”. Iedomājieties tikai!

Tomēr mums nav rādītāju, kas parādītu, vai draudze ir veiksmīga. Es gribu teikt – šie rādītāji atbilst nullei. Draudze ar desmit tūkstošiem cilvēku var būt vai nebūt veiksmīgāka par draudzi ar desmit cilvēkiem. Draudze ar desmit cilvēkiem var būt vai nebūt veiksmīgāka par draudzi ar desmit tūkstošiem cilvēku. Mums nav iespējams to uzzināt. Mēs nevaram noteikt panākumus, pamatojoties uz apmeklētību, ziedojumiem, aptaujām, darbinieku palikšanu draudzē vai arī jauno vai regulāro draudzes apmeklētāju skaitu. Kā saka Tims Satls:

Panākumi ir tāda veida rādītājs, ar ko mēs vienkārši nemākam rīkoties. Tas ir ārpus mūsu kompetences.

Baznīcas vēsturē ir bijuši periodi, kad šķita, ka tā plaukst, un periodi, kad šķita, ka tā iznīkst. Laikā, kad dzīvoja Ēlija, viņš aizrādīja Dievam, ka ir vienīgais dzīvs palikušais Jahves pielūdzējs. Viņš, protams, kļūdījās, kā norādīja Dievs. Patiesībā bija septiņi tūkstoši tādu, kuri nebija locījuši savus ceļus Baala priekšā (1.Ķēn.19:14, 18). Padomju Savienības tumšajās dienās, kad mācītāji un priesteri tika sistemātiski sodīti ar nāvi vai izsūtīti uz Sibīriju, kad miljoniem ticīgo cieta kā mocekļi totalitārās valsts dēļ, daudziem krievu kristiešiem droši vien šķita, ka baznīca iet bojā un nekad vairs neatgriezīsies. Taču tā neaizgāja bojā. Un tā plaukst vēl šodien. Kā savulaik izteicās G. K. Čestertons:

Kristietība ir mirusi daudzkārt un atkal augšāmcēlusies, jo tai ir Dievs, kurš zina ceļu laukā no kapa.

Kristietībai ir arī Dievs, kurš zina to, ka, ja baznīca iet panākumu ceļu, tā galu galā taisnā ceļā ieslīdēs nebūtiskuma kapā. Tur mūs noved dzīšanās pēc veiksmes – pie sava veida nāves, pie nespēcīga vēstījuma, bārstot banalitātes ar cerības mirāžu galā. Mūsu draudzes patiesībā sludina sava veida neveiksmi. Mums neizdodas nekas no tā, pēc kā tiecas pasaule. Vara? Nē, mēs lepojamies ar nespēku. Slava? Nē, mēs līksmojamies par anonimitāti. Skaistums? Nē, mūsu Dievs karājās pie neglīta krusta. Uzvara? Nē, mēs apliecinām, ka pirmie patiesībā ir pēdējie. Bagātība? Nē, jo mantas kārība ir visa ļaunuma sakne. Baznīca ir vieta neveiksminiekiem. Tiem, kuru rokas ir iztukšotas, lai būtu, kā mēs dziedam baznīcas korālī:

Tukšām rokām ierodos, tikai krustam pieķeros.

Tikai krustam mēs pieķeramies. Un tikai pie krusta vedam grēciniekus. Vai arī, precīzāk izsakoties, mēs nesam krustu pie grēciniekiem. Ikviens sprediķis ir kā grozs, pilns ar dzīvību dodošiem augļiem, kas novākti no krusta koka un izdalīti ikvienam, kurš ir izsalcis pēc žēlastības. Ikviens korālis un dziesma ir kā ūdens krūka, kas pildīta no krusta avota un tiek atnesta, lai remdētu slāpes ļaunuma nomocītajiem. Ikviens Tā Kunga mielasts ir Dieva Jēra mielasts, kurā izsalkušajiem grēciniekiem tiek pasniegts krusta ēdiens, lai viņi varētu baudīt un redzēt, ka Kungs ir labs.

Baznīca neved cilvēkus atpakaļ pie krusta, bet nes krustu tur, kur cilvēki atrodas patlaban. Uz smieklu virsotnēm vai asaru ielejām. Tiem, kuri laimīgi precējušies vai šķiršanās sagrauti. Brīvajiem un ieslodzītajiem. Morālajiem un amorālajiem. Gan vienu dienu, gan simts gadus vecajiem. Mēs vēlamies zināt vienu un tikai vienu: Jēzus ir atbilde uz katru cilvēka sāpi, katru cilvēka neveiksmi, uz ikvienu cilvēka kauna pieredzi, jebkādām cilvēka alkām. Baznīca var piedāvāt Viņu un tikai Viņu: krustā piesistu Dievu mirstošai cilvēcei, augšāmcēlušos Dievu, kurš pasaulē atkal iedveš dzīvību, valdošu Dievu, kurš valda pār radību, ar Savu mīlestību mūs ievedot pārradīšanas stāvoklī.

Baznīca, kuru virza vēlme pēc pasaules veiksmes versijas, nekad nespēs sludināt ko tādu. Ko tādu nevarēs pārdot. Tas ne tuvu nav nekas pietiekami seksīgs. Patiesībā tas daudzus aizbiedēs, kā to piedzīvoja pats Jēzus, kad daudzi no Viņa sekotājiem nespēja uzņemt Viņa smagos vārdus (Jņ.6:60). Bet baznīca par to visu var vienkārši paraustīt plecus. Tā nav mūsu darīšana. Mēs vienkārši izdalām to, ko mums ir devis Jēzus. Arī draudze izsvaida Evaņģēliju visapkārt, līdzīgi kā sējējs Jēzus līdzībā, kurš rīkojas kā akls zemnieks, izsēdams sēklu, kur pagadās: uz akmeņiem, pāri celiņiem, starp nezālēm un labā augsnē. Brīvi. Kur pagadās. Nedomājot, vai cilvēkam sirds ir kā asfalts vai kā kūdras substrāts. Tā nav mūsu atbildība. Mūsu uzdevums nav izvēlēties pareizos cilvēkus, kuriem sludināt. Mūsu motivācija nav gūt panākumus, bet gan būt uzticamiem. Būt uzticamiem, satverot sēklu no Jēzus saujas un izsējot to vējā, lai redzētu, kur Gars to aiznesīs, – tāds ir mūsu uzdevums.

Darīt par mācekļiem visas tautas, kristījot tās Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā un mācot tās ievērot visu, ko Kristus mums ir pavēlējis (Mt.28:19–20). Nevis darīt cilvēkus par bagātiem vai nabadzīgiem, pat ne darīt viņus par baptistiem vai luterāņiem, katoļiem vai prezbiteriāņiem, bet darīt viņus par Tēva bērniem, Gara mantiniekiem, mūsu vecākā brāļa Jēzus brāļiem un māsām.

Izsakoties skarbāk: kad runa ir par skaitļiem, baznīcas interesei par tiem būtu jātiek sagrautai. Vai šorīt dievkalpojumā ir desmit cilvēku? Labi! Vai ir tūkstotis cilvēku? Labi! Vai pagājušajā nedēļā draudzi atstāja piecdesmit cilvēku, jo viņiem apnika visu laiku dzirdēt tikai par Jēzu, Jēzu, Jēzu? Labi! Acīmredzot viņi tik un tā šeit nāca meklēt ko citu, nevis baznīcu. Vai viņu vietā atnāca piecdesmit citu cilvēku? Labi!

Ziniet, kas būtu vēl labāk? Pārstāt skaitīt. Atteikties no mērījumiem, rādītāju un diagrammu analizēšanas un uztraukšanās par skaitlisko izaugsmi.

Ja mēs gribam par kaut ko satraukties, vai tas, lūdzu, nevarētu būt Evaņģēlijs? Vai mēs nevarētu lēkāt priekā par mācītājiem, kuri nevar vien sagaidīt, kad varēs sludināt par to, ko Jēzus ir paveicis mūsu dēļ? Vai mēs varētu pārstāt uztraukties par to, cik prasmīgi mūsu mācītāji spēj būt līdzekļu vākšanā, dzīves koučingā un padomdošanā laulātajiem, un tā vietā pārbaudīt, vai tad, kad viņi kāps kancelē, mēs dzirdēsim par Dievu, kurš mūs mīl un glābj Jēzū Kristū?

Attiecībā uz “Lielo” kristietībā labāk būsim vieni lieli neveiksminieki. Nespējīgi raizēties par to, cik mega vai mini ir mūsu draudzes. Nespējīgi raizēties par to, cik daudz baznīcu aizver savas durvis un cik daudz baznīcu savas durvis tikko ver vaļā. Nespējīgi raizēties par izmirstošām konfesijām vai jaunām kopienām. Tā visa ir skaitļu spēle. Un tā ir spēle, kurā baznīca nav aicināta ņemt dalību. Mēs nezinām šīs spēles noteikumus.

Mēs zinām tikai to, ka Jēzus mums teica, lai ejam “pa visu pasauli un [pasludinām] evaņģēliju visai radībai” (Mk.16:15). Viņš nekad nav pavēlējis iesūtīt gada atskaites. Viņš nekad nav norādījis, kāds ir optimālais draudzes lielums. Viņš vienkārši teica, lai sludinām Labo vēsti. Kad draudze to dara, debesu pulks uzgavilē dziesmās, Tēva seja atplaukst smaidā, Gars paceļas uz prieka spārniem un Dēls atver Savas rokas, lai apskautu bēdīgo un grūtsirdīgo grēcinieku pasauli un to atvieglinātu.

Svētlaimīgi tie, kuriem neizdodas uzskatīt, ka vairāk ir labāk, un kuri atklāj apmierinātību un prieku mazajā vēstījumā, kas visu pasauli pārpludina ar mieru, proti, Jēzus Kristus ir krustāsists un augšāmcēlies par mums.