Kad tuvākais sauc pēc palīdzības

“Un kurš ir mans tuvākais?” (Lk.10:29)

Šeit mēs dabūjam atbildi – no Jēzus paša. Laikam gadās tā, ka arī mēs vēlamies aizbildināties un pajautāt, kurš tad patiesībā ir mūsu tuvākais. Cilvēks taču nevar palīdzēt visiem! Viņu ir tik bezcerīgi daudz. Un pasaulē likstu ir tik ārkārtīgi daudz. Varbūt cilvēks mēģina aizbildināties ar to, ka viņam tomēr ir pareizā pārliecība. Viņš mēģina protestēt pret vardarbību un apspiešanu pasaulē. Taču mans tuvākais reiz nu ir tas, ar ko es nonāku saskarē, kas man ir vistuvāk, – tas, kuram varu sniegt palīdzīgu roku. Un tur tik bieži gadās, ka es izdaru to lielo grēku, kuru sauc šajos vārdos – paiet garām.

To izdarīja priesteris un levīts. Dievs tur bija nolicis nabaga cilvēku ceļmalā – tieši tai vietā, kur viņi gāja garām. Viņi pamanīja un aizsteidzās tālāk. Un šo grēku mums visiem ir tik viegli izdarīt. Jo īpaši, kad runa ir par to, kurš mums ir vistuvākais. Tas var būt kāds no mūsu vistuvākajiem, kas saļimst aiz noguruma, kas nevar apdarīt savus ikdienas darbus un kas netiek galā ar to, ko, mūsuprāt, viņam vajadzētu paveikt. Mēs paejam garām, neiejaucamies, neizmainām savus paradumus, nevēlamies uzņemties uz saviem pleciem kādus jaunus pienākumus.

Tas var būt kāds jauns cilvēks, kas bezmaz vai krīt “laupītāju rokās”. Mēs to apjaušam, bet neko nedarām, neizrunājamies, neko neierosinām, nepagūstam tam veltīt laiku. Tās var būt mājas un ģimenes, kuras ir mūsu acu priekšā, kuras dzīvo lielā šaurībā un mājokļos, kuri kļūst par graustiem. Mēs to redzam – varbūt pat ikdienā –, nemaz nevaicājot, vai tas ir pareizi un vai ir kaut kas, ko varam darīt lietas labā.

Vai arī tie var būt veci ļaudis, vientuļi un aizmirsti, par kuriem mēs zinām, taču paejam garām. Un galu galā daudzi izsalkušie un bezpajumtnieki televīzijas ekrānos. Viņi ir tālu projām un tomēr aizsniedzami. Mūsu Baznīcai patlaban taču ir – laimīgā kārtā – gara, uzticama roka savās palīdzības organizācijās, tāpat kā tai ir sava diakonija šeit, mājās. Ir kāda roka, ko var izstiept pretī tiem, kuri cieš. Taču mums pašiem ir jāsniedz palīdzība, citādi šī izstieptā roka ir tukša un bezspēcīga.

“Un kurš ir mans tuvākais?” Tas, kuru es varu aizsniegt ar savu kalpošanu. Viņa labad man ir jābūt tuvākajam. Gluži tāpat kā farizejam, kuram Jēzus sacīja: “Ej un dari arī tāpat!”