Kāda ir tā taisnība, ko attaisnošanā liekam pretī Dieva tiesai?

Šīs lietas ir skaidri, droši un spēcīgi apliecinātas ar Rakstu liecībām. Tomēr jautājums (kura noskaidrošana ienes daudz gaismas šajā lietā) ir šāds: vai un kādā veidā Dievs attaisno bezdievi bez (viņa) taisnības? Cilvēku tiesas bieži vien attaisno bezdievjus vai nu maldu, vai nepietiekamas uzcītības dēļ, vai arī nepamatotā, netaisnīgā veidā, kad bezdievība nav atzīta un pamanīta vai arī tiek atzīta par pareizu.

Grēcinieka attaisnošana Dieva priekšā nevar un nedrīkst notikt tādā veidā. Jo Viņš pats saka: šādā veidā attaisnot bezdievi – tā ir negantība (Sal.pam.17:15; Jes.5:23).

Šajā vietā pareizu atbildi nebūs sniedzis arī tas, kurš saka, ka Dievs, būdams brīvs Savā darbībā, rīkojas pareizi arī tad, ja dara to, par ko pats sacījis, ka tā ir negantība. Jo taisnības mēraukla, kura atklāta bauslībā, ir mūžīga, nesatricināma un nemainīga Dieva griba. Tā prasa vispilnīgāko gandarīšanu par grēkiem, un taisnībai tā prasa vispilnīgāko un šķīstāko bauslības piepildījumu.

Vai tad Dievs, kas attaisno bezdievi bez nopelna, ar Savu žēlastību, bez bauslības darbiem, nostātos pats pret Sevi un rīkotos citādi, nevis atbilstoši Savai gribai, kā tā atklāta bauslībā?

Nepavisam ne. “Jo Es esmu Tas Kungs, un Es nepārveidojos” – Viņš saka (Mal.3:6) un (4.Moz.23:19): “Dievs nav cilvēks, kas melotu, nedz cilvēka bērns, ka Viņam kaut kas būtu jānožēlo. Vai Viņš ko teiktu un nedarītu, vai Viņš ko sacītu un tas nekļūtu īstenība?”

Tādēļ Pāvils (Rom.3:31) saka: mēs neatceļam bauslību, kad mācām, ka cilvēks tiek attaisnots ar ticību, bez bauslības darbiem; “Nekādā ziņā ne, mēs bauslību nostiprinām.” Un (Mt.5:17-18) Kristus saka: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekāms viss notiek.”

Tātad bauslības izpratne paliek stingra un nelokāma: par grēkiem tiek prasīta gandarīšana – nevis jebkāda, bet pietiekama un pienācīga. Taisnībai tiek prasīta pilnīga bauslības prasību izpilde un pilnīga, nevainojama paklausība.

Mēs neesam spējīgi īstenot tādu gandarīšanu, un tādu taisnību mēs šajā dzīvē nespējam iemantot. Un tomēr “drīzāk debesij un zemei zust, nekā krist vienai bauslības rakstu zīmei” [Lk.16:17], kurai netiek gandarīts pilnīgā veidā, kāds tai pienākas. Kas tad notiks? Tādā veidā Dieva priekšā neviens cilvēks nekad netiks attaisnots. Vai tas nozīmē, ka visi būs pazuduši mūžībā?

Jā, cik tas atkarīgs no mums – tieši tā būtu jānotiek! Taču Evaņģēlijs mums atklāj, ka Dievs Savā apslēptākajā padomā, Savā neizmērojamajā žēlsirdībā ir atradis tādu veidu un cēloni, lai tiktu gandarīts bauslībā atklātajai Dieva taisnībai un tajā pašā laikā cilvēks tiktu attaisnots un iemantotu mūžīgo dzīvību bez nopelna Dieva žēlastības dēļ – ticībā, bez bauslības darbiem. Proti, Dieva Dēls tika sūtīts pasaulē un miesā, lai atbrīvotu, attaisnotu un atpestītu cilvēku dzimumu.

Tomēr kādā veidā šis Starpnieks ir kļuvis par mūsu taisnību, mūsu Atbrīvotāju un Pestītāju? Vai Viņš to ir izdarījis, atceldams vai izpostīdams Dieva gribas nodomu, kas atklāts bauslībā? Patiesi, tāda doma un iedoma ir maldīga – to saka pats Dieva Dēls, jo tā tas nevar notikt (Mt.5:17 u. t.; Lk.16:17).

Taču Viņš ir pakļāvies bauslībai nevis Sevis paša dēļ, bet, “lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība” (Gal.4:4-5). Tādēļ Viņš ir uzņēmies gandarīšanu par grēkiem ar soda izciešanu un bauslības piepildīšanu, ar vispilnīgāko paklausību – mūsu visu vietā un mūsu dēļ. Tādēļ Viņš ir pieņēmis mūsu dabu, lai šajā dabā, kas bija pakļauta bauslībai, notiktu gandarīšana un piepildījums.

Tai bija jābūt tādai gandarīšanai un piepildījumam, kas būtu pietiekams, lai gandarītu par visas pasaules grēkiem un sniegtu taisnību visai pasaulei. Tādēļ Starpniekam bija jābūt vienlaikus Dievam un Cilvēkam, lai gandarījuma un piepildījuma spēks un darbība būtu bezgalīga un neizmērojama, pietiekama visai pasaulei.

Tomēr tu saki: ko tas man palīdz, ja kāds cits ir gandarījis bauslības prasībām? Bauslība dzen un spiež mani, sacīdama: tev būs mīlēt. Tev nebūs iekārot [5.Moz.6:5 un 5:1]. Un (Rom.2:8-9) sacīts: “Bet pār tiem, kas ir spītīgi un neklausa patiesībai, bet seko netaisnībai – dusmas un bardzība! Mokas un izbailes ikvienai cilvēka dvēselei, kas dara ļaunu.” Jā, (Ec.18:20) Dievs saka šādu spriedumu: “Ikvienam, kas grēku dara, jāmirst. Bet dēlam nav jānes sava tēva noziegums, un tēvam nav jānes dēla noziegums. Taisnam tiek alga par viņa taisnību, un bezdievim sods par viņa bezdievību.” Tādēļ tas, kurš pats ir grēcinieks, nevar kļūt taisns ar kāda cita (svešu) taisnību!

Es atbildu: ir skaidrs, ka taisnībai bauslība prasa no ikviena cilvēka šādu gandarīšanu un atbilstību tam, kāda ir pati bauslība. Tā nav bauslības mācība, ka mēs ar kāda cita gandarīšanu un taisnību varam tikt atpestīti un attaisnoti. Jo neviens cilvēks nevar Dieva priekšā gandarīt otra vietā – ir sacīts: “Taču neviens ar naudu nevar savu brāli izpirkt, nedz Dievam dot par viņu atpirkšanas maksu no nāves – visai augsta būtu viņu dvēseles cena, tā ka viņam no tā jāatsakās uz mūžiem” [Ps.49:8-9].

Svētais Evaņģēlijs atklāj šo noslēpumu, “kas mūžiem bijis neizpausts” [Rom.16:25; Ef.3:9]: kad cilvēku dzimums nespēja gandarīt bauslības prasībām un kad bauslība nekādā veidā nevarēja tikt atcelta, Dievs izdarīja šo apmaiņu un bauslības pārnesi – attiecībā uz artikulu par attaisnošanu – uz citu Personu, kas ar savu gandarīšanu un paklausību piepildīja bauslību visa cilvēku dzimuma vietā. Un, tā kā šī Persona ir Dievs un Cilvēks, Viņa gandarīšana ir “samierinājums (izpirkums) par visas pasaules grēkiem” (1.Jņ.2:2). Un tādēļ Kristus ir “bauslības gals (piepildījums); Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic” (Rom.10:4). Viņu Dievs mums rāda un pasludina ar sludināšanas amata palīdzību, lai mēs ar Viņa paveikto pestīšanu, ar ticību, Viņa asinīs, bez nopelna, no Dieva žēlastības tiktu attaisnoti (Rom.3:24 u. t.).

Tādēļ, pirmkārt, pēc visas Svētās Trīsvienības padoma Dieva Dēls tika sūtīts pasaulē, dzimis no sievas, nolikts zem bauslības, “lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības” [Gal.4:4-5].

Otrkārt, Kristus, Starpnieka, patiesa Dieva un Cilvēka, gandarīšana un paklausība ir tāda un tik liela, ka spēj kļūt par samierinājumu (izpirkumu) [expiatio] par visas pasaules grēkiem [1Jņ 2:2] un ir pietiekama [sufficere] visu ticīgo taisnībai [Rm 10:10].
Treškārt, ar sludināšanas amata palīdzību Dievs mums rāda Kristu tādā veidā, ka mēs ar Kristus izpirkumu [redemptio], ar ticības starpniecību tiekam attaisnoti [fide justificari] [Rm 3:24 u. t.].

Tādēļ, kad patiesā grēknožēlā [contritio] ticība satver [apprehendere] un attiecina uz sevi [applicare] Kristus paveikto gandarīšanu un paklausību, tad ticībai ir tas, ar ko tā Dieva tiesas priekšā var stāties pretī bauslības apsūdzībām un pastāvēt [consistere], tā ka tiekam attaisnoti [justificari].

No atjaunošanas ar Svēto Garu ticīgajiem gan ir arī viņiem pašiem piemītoša taisnība. Taču, tā kā šajā dzīvē viņu taisnība ir tikai iesākusies, nepilnīga un miesas dēļ vēl nav šķīsta, mēs ar šo savu taisnību nevaram pastāvēt Dieva tiesā. Tās dēļ Dievs nevar mūs attaisnot, tas ir, atbrīvot no grēkiem, uzņemt žēlastībā un mūžīgajā dzīvībā, – kā tas iepriekš parādīts ar liecībām no Rakstiem.

Kristus gandarīšana un paklausība, ar kuru Viņš mūsu labā ir piepildījis bauslību, ir tā taisnība, kura ir pietiekama un cienīga Dieva tiesā tikt atzīta par pareizu un īstu. Un šī taisnība ar ticības starpniecību tiek pielīdzināta ticīgajiem, tā ka viņi ar šo taisnību un tās dēļ var pastāvēt Dieva tiesā – ne citādi, jā, vēl daudz labāk nekā tad, ja būtu ar pilnīgu paklausību piepildījuši bauslības prasības. Jo ar pielīdzināšanu viņiem ir Kristus taisnība, kas ir gan Dieva, gan cilvēka taisnība. Tādēļ ticīgie tiek attaisnoti Kristus gandarīšanas un paklausības dēļ, ko Dievs ar ticības starpniecību viņiem pielīdzina. Tas ir, viņi saņem grēku piedošanu, tiek pasludināti par atbrīvotiem no pazudinošā sprieduma, tiek uzņemti žēlastībā, tiek izredzēti Dieva bērnu kārtai un uzņemti mūžīgajā dzīvībā.

Tādēļ mēs nemācām, ka ticīgie tiek attaisnoti bez taisnības, jo par tādu bezdievja attaisnošanu Dievs saka, ka tā ir negantība (Sal.pam.17:15; Jes.5:23). Mēs sakām: ir nepieciešams, lai attaisnošanā pievienotos un nostātos vidū īsta taisnība, proti, nevis katra cilvēka taisnība, bet tāda, kura ir pietiekama un cienīga nākt Dieva tiesas priekšā, lai tiktu atzīta par taisnību, kas ved uz mūžīgo dzīvību.

Taču mums piemītošā taisnība, kas iesākas atjaunošanā ar Svēto Garu, miesas nepilnības un nešķīstības dēļ nav tāda taisnība.

Tādēļ tai ir jābūt citai taisnībai, kura pievienojas un nostājas vidū, lai mēs Dieva priekšā varētu būt taisni un nākt mūžīgajā dzīvībā. Tā ir Kristus, Starpnieka, gandarīšana un paklausība, Viņa taisnība, kas mums tiek sniegta vārda sludināšanas amatā un sakramentos. Tā tiek satverta ar ticību un Dieva priekšā tiek pielīdzināta ticīgajiem, tā ka mēs to varam iestarpināt starp Dieva tiesu un mūsu grēkiem. Šīs taisnības aizsegā, tās patvērumā tiekam pasargāti no Dieva dusmības, kuru esam pelnījuši. Kristus taisnības apklāti, mēs droši nākam Dieva Soģa krēsla priekšā un tiekam attaisnoti – uz mūžīgo dzīvību. Šie ir Pigija vārdi. Lai gan citkārt viņš ir pats niknākais mūsu mācības ienaidnieks, tomēr skaidrā, neuzveicamā Rakstu patiesība spiež viņu atzīt un apliecināt, ka šis uzskats ir patiess, dievbijīgs un Rakstiem atbilstošs.

Tādēļ attiecībā uz Kristu, kas mūsu labā (vietā) izpilda bauslības prasības, pestīšana ir nopelns un taisnība, bet, raugoties uz mums, tā ir žēlastība jeb nepelnīta žēlsirdība. Jo mūsos, arī no jauna dzimušajos, šajā dzīvē Dieva tiesa neatrod tādu mums piemītošu taisnību, kura būtu pietiekama un cienīga, lai tās dēļ mēs tiktu attaisnoti. Tās vietā Dieva tiesa mūsos atrod tiešām daudzus un dažādus grēkus, kurus paši nespējam pietiekami labi saprast. Un, ja Dievs gribētu mūs tiesāt pēc bauslības bardzības, tad šo grēku dēļ Viņš varētu mūs pazudināt. Tādēļ tā ir nepelnīta žēlastība, ka mēs, necienīgie, tiekam attaisnoti, lai gan neesam to pelnījuši.

Kristus paklausība ir nopelns, kura dēļ mēs tiekam attaisnoti. Taču tas, ka Dievs ir sūtījis pasaulē Savu Dēlu, lai Viņš, Dieva Dēls, Starpnieks, mūsu labā piepildītu bauslību, – tas nav noticis mūsu cienīguma, nedz mūsu nopelnu dēļ. Tā kā mēs esam pelnījuši pavisam ko citu, Dievs Savu lēmumu ir pieņēmis un īstenojis no tīras žēlastības un žēlsirdības.

Mēs ne ar kādu savu cienīgumu nenopelnām to, ka Kristus taisnība mums tiek pielīdzināta. Tā tiek pielīdzināta ticīgajiem – Dieva žēlastības dēļ, bez mūsu darbiem un nopelniem (Rom.4:5 u. t.). Tā nu, raugoties uz mums, tā ir tikai nepelnīta Dieva žēlastība, labestība, mīlestība un žēlsirdība, ka tiekam attaisnoti Dieva priekšā uz mūžīgo dzīvību. Šis skaidrojums rāda, ka visa mācība par attaisnošanu ir vienkārša un pareiza.

Tomēr mēs neesam izdomājuši šo izpratni, ka Kristus, Starpnieks, mūsu labā ir piepildījis bauslību ar vispilnīgāko gandarīšanu par sodiem un Savu vispilnīgāko paklausību, ka šī Starpnieka taisnība tiek pielīdzināta ticīgajiem un ka ar to viņi tiek attaisnoti Dieva priekšā uz mūžīgo dzīvību. Tā ir īstā un pastāvīgā Evaņģēlija mācība, no kuras gribam citēt dažus lieliskus izteikumus.

Vēstulē galatiešiem (3:13-14): “Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka, – lai Ābrahāma svētība nāktu pār pagāniem Kristū Jēzū.” Te tu dzirdi, ka pagāni iemanto svētību, ar kuru viņi tiek atbrīvoti no lāsta – Kristus paveiktās izpirkšanas dēļ, ar kuru Viņš mūsu labā ir kļuvis par lāstu.

Citur (Gal.4:4-5): “Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības.” Tādēļ mēs tiekam pieņemti bērnu kārtā – Kristus gandarīšanas un paklausības dēļ.

Vēl (2.Kor.5:21): “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.”

Kādā veidā Kristus ir darīts par grēku? Patiesi, tas noticis ar pielīdzināšanu. Un tādā pašā veidā mēs Viņā topam par taisnību Dieva priekšā.

Vēstulē romiešiem (8:3-4): “Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ (vai: ar grēkupuri), Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi, lai bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos.”

Šo visskaistāko Rakstu vietu Vulgātas tulkojums ir padarījis neskaidru, proti, ko parāda vārdi “grēku pazudinājis ar grēku”. Taču šis izteiksmes veids ir ņemts no grieķu tulkotājiem, kuri upuri par grēku ir raksturojuši vienkāršā, tehniskā veidā: peri hamartias. Arī citur (3.Moz.4:34 u. t. un 5:6) viņi to nosauc peri hamartias un to tēs hamartias, (3.Moz.6:17) peri plēmmeleias. Tātad izpratne ir šāda: tādēļ, ka grēku atlīdzināšanai tika prasīts upuris par grēkiem.

Tāds upuris kā āži, teļi, kazas, putni, baloži nevarēja paveikt šādu atlīdzināšanu [sal. Ebr.10:4]. Jo bauslība apsūdz un nolād nevis četrkājainu dzīvnieku vai putnu dabu, bet cilvēka dabu, kas ir grēka samaitāta. Dievs sūtīja “Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā” [Rom.8:3], tas ir, miesā, tā ka “Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam”, atskaitot grēku [Ebr.2:17; 4:15], lai Viņš peri hamartias, tas ir, ar šādu upuri “par grēku”, proti, “ar savas miesas upuri” [Ebr.10:10; sal. Ebr.9], kas grēka nepazina, nolādētu grēku šajā pašā cilvēka miesā, kuru grēks bija pakļāvis pazušanas lāstam. Tā kā Kristus ir Dieva Dēls, Dieva sūtīts, lai kļūtu par kaujamo upuri mūsu labā, tad Viņa upurim piemīt šāds spēks un darbība, kā Pāvils saka, “lai bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos” [Rom.8:4].

Kādā veidā? Vai mēs tiekam attaisnoti ar bauslības starpniecību? Nekādā ziņā. Pāvils dedzīgi cīnās par to, ka mēs netiekam attaisnoti ar bauslības starpniecību, bet “bauslības taisnība”, kas ir vispilnīgākā taisnība, kuru bauslība no mums prasa un grib sagaidīt, tiek piepildīta mūsos, taču ne mēs to piepildām. To dara Kristus, kas, piepildījis bauslību mūsu labā, ir mūsos, tas ir, ar ticību mājo mūsos (Ef 3:17). Bauslības pildīšana, kas mūsos ir iesākusies, ir aplūkojama savā, taču citā vietā, – kā Pāvils saka: “Bet, ja kādam nav Kristus Gara, tas nepieder Viņam” [Rom.8:9]. Tādēļ apustulis saka: “..lai bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos, kas nedzīvojam vairs miesai, bet Garam” [Rom.8:4].

Mateja evaņģēlijā (20:28): “..Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” 1. vēstulē Timotejam (2:6): Viņš “Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem”. Vēstulē romiešiem (10:4): “Jo bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic.” Vēl (Rom.5:9): “..taisnoti ar Viņa asinīm,” ko apustulis skaidro šādi: “..mēs, kas bijām naidā ar Dievu, tikām salīdzināti ar Viņu Viņa Dēla nāvē. .. Jo, kā ar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka paklausību neskaitāmi kļūs taisnoti” [Rom.5:10, 19] Bet kā tas notiek?

Pāvils atbild (Rom.4:5): “..Ticība tiek pielīdzināta par taisnību.” Ne tā, ka ticība pati par sevi [per se] būtu tāds tikums, bet tādēļ, ka tā satver, saņem, uzņem un iemanto Kristu, kas ir bauslības piepildījums ikvienam ticīgajam [Rom.10:4]. Jo tā ir taisnība, kuru Dievs pielīdzina bez mūsu pašu darbiem – visiem tiem, kuri tiek atpestīti.

Jo “Dievs Savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū” (Rom.3:24).

Jeremijas grāmatā (23:6): “Un viņa vārds, kā to sauks, būs: Tas Kungs mūsu taisnība.”

Lasām (1.Kor.1:30): Viņu Dievs mums darījis “par taisnību”.

Un (2.Kor.5:21): “..lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība,” proti, Jēzū Kristū.

Jesajas grāmatā (53:5, 11): “Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. ..Ar savu atziņu (Viņš) palīdzēs daudziem iegūt taisnību..”

Vēstulē romiešiem (4:23–25): “Bet ne jau viņa dēļ vien ir rakstīts, ka tas viņam pielīdzināts, bet arī mūsu dēļ, kam tas tiek pielīdzināts, kas ticam Tam, kas mūsu Kungu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, Viņu, kas nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu attaisnoti.”

Te tu dzirdi abas šīs lietas, proti, ka Dievs ticīgajiem pielīdzina, un arī, kas ir tas, ko Viņš tiem pielīdzina, proti, ka Kristus ir “nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti”.

Vēl (Rom.5:21): “..lai..turpmāk valdītu žēlastība caur taisnību uz mūžīgu dzīvību, caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” Bet Kristus ir mūsu taisnība (Jer.23:6; 1.Kor.1:30; Rom.10:4).

Bet kā mēs ar šīs Kristus taisnības, svešas taisnības palīdzību varam tikt attaisnoti mūžīgai dzīvībai?

Es atbildu tā, kā Pāvils saka (Gal.3:27): “Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū.” Tādēļ mēs, tērpdamies Kristū, esam tērpušies arī Viņa taisnībā. Vēstulē romiešiem (8:32): Dievs līdz ar Savu Dēlu dāvā mums visas lietas. Tomēr Kristus mūsu labā ir pilnīgā veidā piepildījis bauslību; šo bauslības piepildījumu jeb taisnību Tēvs dāvā ticīgajiem, lai tās dēļ viņi tiktu attaisnoti.

Šī izpratne, kuru esmu īsi atstāstījis, ir pastāvīga izpratne praviešu un apustuļu Rakstos Vecajā Derībā un Jaunajā Derībā jautājumā par cilvēka attaisnošanu Dieva priekšā uz mūžīgo dzīvību, tas ir, uz ko mēs varam un uz ko mums piederas droši likt savu paļāvību, zinot, ka tieši tā ir lieta, kuras dēļ tiekam attaisnoti, proti, saņemam grēku piedošanu, tiekam atraisīti no pelnītā pazudinošā sprieduma, uzņemti Dieva žēlastībā un bērnu kārtā uz mūžīgo dzīvību.