Mēs aizmirstam lūgt Jēzus vārdā

Katrs ticīgais, kurš kādu laiku ir dzīvojis ar Dievu, ir guvis savā lūgšanu dzīvē lielāku vai mazāku pieredzi: ir bijušas stundas, kurās Dievs mūs ir pacēlis un tuvinājis savai sirdij; stundas, kurās Viņu esam sadzirdējuši, it kā klusu runājam uz mūsu mazo, izbrīnīto dvēseli.

Tas, ko Viņš ir teicis, patiesībā nav bijis nekas jauns. Tās ir bijušas vecas, zināmas lietas, vārdi no Rakstiem par krustu un asinīm un par Dieva bezgalīgo mīlestību uz mums, grēciniekiem. Bet mēs jutām, ka tas bija Dievs, kurš runāja uz mums. Mūsu sirdis pildījās ar nebeidzamu prieku. Mums agrāk nebija pat nojausmas, ka šeit, zemes dzīvē, iespējams piedzīvot kaut ko tik lielisku. Un tad mēs lūdzām, jo citādi nemaz nevarējām. Sirds bija tik pilna, un bija tik labi ar šādu pilnu sirdi sarunāties ar Dievu. Lūgt bija tik viegli. Mēs Dievu redzējām ļoti skaidri, tāpēc ka bijām Viņam tik tuvu. Mēs redzējām, cik labs Viņš ir. Tāpēc mums bija tik viegli ar Viņu runāt par visiem saviem grēkiem, rūpēm un konfliktiem, savām visdziļāk slēptajām raizēm un bēdām, par nemieru un bailēm, kā arī par mūsu mīļajiem. Neko mēs Viņam neslēpām. Viss, ko mēs domājām, bija iemesls lūgšanai un pateicībai. Mēs runājām ar Dievu par radiem un draugiem, par ticīgajiem un neticīgajiem, par visiem kristīgā darba novadiem.

Mūsu sirds bija tik pilna ar mīlestību un gādību par citiem, ka tobrīd mēs savā lūgšanā labprāt visu pasauli būtu paņēmuši rokās un nolikuši Dieva priekšā.

Pēc šāda pārdzīvojuma mēs teicām paši sev: es gribu kļūt pavisam citāds lūdzējs. Cik maz gan līdz šim esmu zinājis par lūgšanas svētību un nozīmi! Taču tagad viss kļūs citādi. Un kļuva arī citādi. Šīs sajūtas ilga ne tikai dažas dienas, bet vairākas nedēļas un pat mēnešus. Taču kādu dienu mēs lūdzot atkal vairs nejūtam tādu pasu prieku un dedzību, kādu bijām jutuši visu šo laiku. Tad mēs domājām: “Tas atgriezīsies. Tagad es lūgšu tikai par pašu nepieciešamāko un aizlūgumus turpināšu tad, kad manā sirdī atkal būs atgriezusies īstā dedzība.” Mums šķita, ka nav iespējams ar remdenu sirdi iestāties par visām daudzajām problēmām. Prieks un dedzība tomēr mūsu sirdī neatgriezās. Un pamazām mēs atkal iegājām savas lūgšanu dzīves vecajās sliedēs.

Kā gan tas varēja notikt?

Vienkārši tāpēc, ka nebijām iemācījušies lūgt Jēzus vārdā. Mēs nelūdzām Jēzus vārdā pat tad, kad bijām Dievam tik tuvu un kad mūsu sirds bija pilna debesu svētlaimes. Mēs lūdzām paši savas sirds vārdā, savas mīlestības un savas aizgādnības vārdā. Tas vēlāk kļuva skaidri redzams. Kad noplaka mūsu aizgādnības jūtas, tad arī mūsu lūgšana drīz vien vairs neizvērtās par agrāko vaļsirdīgo sarunu.

Lūgt Jēzus vārdā, šķiet, ir lūgšanas dziļākais noslēpums, tāpēc mums ir tik grūti to iemācīties. Nekas nav vieglāk aizmirstams kā tas. Raksti runā par “Kristus noslēpumu”. (Ef.3:4) Jēzus vārds ir lielākais noslēpums zemes virsū. Debesīs šis noslēpums ir zināms, bet vairākumam šīs pasaules cilvēku tas nav pazīstams. Iedomājies grēcinieku, kurš nonācis Dieva Gara gaismā, kas tikusi vērsta uz viņu. Jo ilgāk viņš tur atrodas, jo skaidrāk apzinās savus grēkus, savu iepriekšējo dzīvi, savu netīro apziņu, savu nejūtīgo sirdi, savu noraidošo attieksmi pret Dievu un tieksmi uz grēku. Viņš jūt vēlēšanos pievērsties Dievam, jo tagad neviens cits viņam vairs nevar līdzēt. Taču, jo tuvāk viņš nokļūst Dievam, jo sliktāk viss izvēršas. Dievs nevar gribēt ielaisties tuvākā saskarē ar šādu netīru un viscaur grēcīgu cilvēku. Tad Dieva Gars saka viņam: „Nāc Jēzus vārdā! Šis vārds dod iespēju nesvētam cilvēkam piekļūt pie svētā Dieva.” Grēcinieks protestē un min iemeslus, kuru dēļ, pēc viņa domām, Dievam nav iespējams šādu cilvēku pieņemt. Tomēr agrāk vai vēlāk viņa dvēselē uzaust gaisma. Viņš sāk apjaust, ko nozīmē Jēzus vārds, un viņš stājas Dieva priekšā ar visiem saviem grēkiem, ar visu savas sirds netīrību un stūrgalvību.

Tad Gars saka viņam: “Tagad lūdz to, ko tu gribi! Jēzus vārds tev ne vien atvēl nokļūt Dieva svētā vaiga priekšā, bet arī lūgt visu, kas tev vajadzīgs.” Grēcinieks iebilst atkal: “Es nevaru lūgt. Man nepietiek ticības. Man nav arī mīlestības un līdzjūtības. Manā sirdī nav garīguma, un tā ir tik nejūtīga.” Gars mierīgi noklausās šajos iebildumos un saka: “Viss, ko tu saki, ir patiesība. Un, ja tu gribētu lūgt pats savā vārdā, tad tev arī nebūtu nekādu cerību. Tāpēc tev jālūdz Jēzus vārdā. Jēzus dēļ tev jāsaņem tas, ko tu lūdz.”

Nekam citam nav tādas nozīmes mūsu ikdienas lūgšanu dzīvē, kā – lūgt Jēzus vārdā. Bez Jēzus vārda mūsu lūgšanu dzīvi vai nu nomāktu īgnums un izmisums, vai arī tā kļūtu par obligātu darbu bez Gara klātbūtnes. Bet kādu atbrīvotību gūst godīga dvēsele, kas atzīst savu pasaulīgumu un nepietiekamo garīgumu, ticības, mīlestības un līdzjūtības trūkumu! Cik atbrīvota tā kļūst, atskārtusi, ka mums lūgšanā nav nepieciešams par visu varu censties sasniegt to garīgumu, kura mums trūkst, ka nav jātiecas kaut kā “uzpūsť” savu mazo ticību, lai tā šķistu lielāka. Tāpat nav nepieciešams likt atkal mūsu sirdī uzplaukt tur iznīkušajām aizgādnības jūtām. Lūdzot mums vispār nav jānodarbojas ar šādu garīgu “ģimnastiku”. Mums Dievam vienīgi jāpasaka, kā ar mums ir ar mūsu ticību, mīlestību, mūsu pasaulīgumu un pagurušo sirdi, un tad Jēzus vārdā jālūdz. Mēs drīkstam nākt pie Dieva un teikt: “Man pat nav tiesību lūgt, jo man nav patiesi lūdzošas sirds. Tāpēc man ir vēl jo mazāk tiesību saņemt to, ko es lūdzu. Viss, ko Tu, Kungs, redzi manā sirdī, ir tāds, kas Tavu sirdi var tikai aizslēgt man un tam, ko kāroju iegūt. Tomēr uzklausi mani, Kungs, – ne manis dēļ, arī ne manas lūgšanas dēļ, pat ne mana posta dēļ, jo tas jau ir manu grēku sekas. Uzklausi mani Jēzus dēļ!”

Lūgšana Jēzus vārdā ir vienīgā īstā lūgšana. Tā ir bezpalīdzīgas dvēseles bezpalīdzīgs skats, kas vērsts uz žēlsirdīgu draugu. Šīs lūgšanas brīnumainā iedarbība balstās uz to, ka mēs tieši šādās bēdās atveram Jēzum durvis un ielaižam Viņu pie sava posta. Mēs jau redzējām, ka Jēzus grib ienākt pie mums mūsu bēdās, ka Viņš tur grib likt lietā savu spēku. Un nav tā, ka mums vispirms vajadzētu ar savu lūgšanu atmodināt Viņa interesi par mums. Tad mūsu lūgšanai būtu nepareizs uzsvars. Ja Jēzus mūsu lūgšanu uzklausa un rīkojas, tad tikai tāpēc, ka Viņš mūs nepelnīti, pēc savas gribas mīl un ar savām ciešanām un nāvi mums visiem ir ieguvis to, kas mums vajadzīgs. Dienu un nakti Viņš ir gatavs dot mums visu. Vienīgais, ko Viņš gaida un kas Viņam jāgaida, ir – lai mēs lūgtu Viņa palīdzību, jo Jēzus nevar un negrib mums mūsu bēdās uzmākties. Mums pašiem jāatver Viņam durvis.

Maldīgā pārliecība, ka mēs ar savu lūgšanu varam ietekmēt Dievu, mūsos ir dziļi iesakņojusies; mums šķiet, ka varam Viņu labvēlīgi noskaņot, lai Viņš mums dotu to, ko lūdzam. Kad mēs tā domājam, mūsos paceļ galvu mežonis. Šis mežonis mēģina iegūt dievības labvēlību, lai tā viņam atmestu kaut ko no savas dievišķās pārpilnības.

Lūdzot arī mūsos pavīd šāda doma, kaut arī neapzināti. Mums ir sajūta, ka Dievam būtu mūsos jāsaskata kaut kas īpašs, lai Viņš izpildītu mūsu lūgumus. Tāpēc mūsu lūgšana bieži nopūlē dvēseli, jo mēs cenšamies izcelt tās mūsu īpašības, kuras varētu Dievu ietekmēt. Mēs droši vien būsim pamanījuši, ka vairākumam no mums pārmainās balss, kad mēs lūdzam Dievu. Tā bieži vien sāk skanēt žēlīgi, pat raudulīgi. Dažiem cilvēkiem tā izpaužas apzināta izlikšanās. Taču vairākums neizliekas. Viņu rīcība naivi un patiesi pauž to, kā vecais Ādams uztvēra Dievu un lūgšanu: Dievam jādzird, cik lielas ir mūsu bēdas un cik svarīga mums ir Viņa palīdzība, tas Viņu noteikti drīzāk aizkustinās un padarīs devīgāku.

Gluži citāda kļūst mūsu izturēšanās, kad esam iemācījušies lūgt Jēzus vārdā. Tad mēs gūstam atziņu, ka lūgšanai nepiemērotais noskaņojums un mūsu trūcīgā ticība nevar aizkavēt to, lai mūsu lūgšana tiktu uzklausīta. Šie trūkumi taču mūs padara bezpalīdzīgus. Un bezpalīdzība aizvien ir visu lūgšanu pamats.

Un, kad nu Gars parāda, cik cieta, kūtra un vienaldzīga lūgšanas laikā ir mūsu sirds, tad mēs ilgāk vairs nepaliekam skumdināti vai apmulsuši, bet Viņš mums dod jaunu rosinājumu lūgšanai, t.i., Viņš atver mūsu sirdi, lai Jēzus var ienākt mūsu trūkumā un bezspēcībā. Un tad sākas jaunais, brīnumainais: lūgšanas stundas kļūst par īstām miera stundām, kad mēs guļam pie Jēzus kājām un atklājam visu, kas mūs nogurdina, dara mazdūšīgus un dzen izmisumā. Ja lūgšana mūsu dzīvē iegūst tādu nozīmi, tad mēs ilgojamies pēc tās un ar prieku dzīvojam nākamās lūgšanas stundas gaidās. Tā mēs ar Dieva palīgu varēsim arī šo to paveikt. Un mūsu istabiņa būs ne vien atpūtas vieta, bet kļūs arī par darba vietu.