Par metāla ķēdēm un to radītajām ciešanām

Apustuļu darbu 28. nodaļā ir runāts par to, kā Pāvils pēc vētraina jūras ceļojuma (27. nodaļa) nonāca Romas cietumā. Viņam “atļāva dzīvot savrup ar kareivi, kas viņu apsargāja” (Ap.d.28:16).

Par šāda tipa ieslodzījumu uzzinām no kāda sena rakstnieka, kas aprakstījis tā laika romiešu kārtību. Daži tika iemesti tumšos un atbaidošos cietumos, turpretī citus turēja ieslodzītus pārvaldnieka namos, kā tas notika ar Pāvilu Cezarejā. Taču bija arī tādi, kurus nodeva kareivju rīcībā un apsargāja sekojoši: važas pieslēdza ieslodzītā labai rokai un to otru galu kareivja – kreisai rokai. Ķēde bija gara, lai brīvi varētu pārvietoties un netraucētu kustības. Šādi sargkareivim bija piesaistīts arī apustulis Pāvils. Ejot laukā, tam bija jāiet ar šo sasaisti kareivim līdzās, turpretī, paliekot mājās, kareivis no ķēdes atbrīvojās, bet apustulim tā palika uz rokas. Tieši šādas epizodes sakarā ir cēlies pazīstamais apustuļa Pāvils teiciens: “Šī iemesla dēļ es jūs esmu lūdzis, lai jūs redzētu un ar jums runātu, jo es esmu saistīts ar šīm važām Israēla cerības dēļ” (Ap.d.28:16, 20). Pāvils savās vēstulēs bieži ir runājis par važām, (piemēram, Fil.1:7, 13, 14; Kol.4:18; 2.Tim.1:8), un no tā top skaidrs, ka tas bijis ļoti nozīmīgs viņa darbības posms.

Tas attēlo kristieša šīs dzīves garīgo stāvokli. Kristietis ir brīvs un tomēr – ne pilnīgi brīvs. Ticīgais vairs nedzīvo grēka un neticības tumšajā alā kā citi, nedz arī pārvaldnieka un likumdevēja Mozus namā. Nē, kristietis staigā brīvs zem Dieva skaistajām debesīm, ko sauc par žēlastības un grēku piedošanas debesīm, un tomēr tas joprojām nav pilnīgi brīvs. Arvien ir savi apgrūtinoši apstākļi ar ko tam jāsadzīvo. Vispirms, tādi vispārējie apstākļi, kā iznīcības miesa, kā grēka likums viņa locekļos, tāpat arī konkrēti kārdinājumi, kas līdzinās “kareivim, kas to apsargā“. Ticīga cilvēka dvēselei tas ir mokoši, pakļaujoši un mērdējoši – pat vairāk kā Pāvila važas un šis kareivis.

Nekad nedzirdam, ka Pāvils sūdzētos un gauztos par metāla ķēdēm un to radītajām ciešanām. Taču reizēm dzirdam, kā viņš tiecas un ilgojās pēc atpestīšanas. – Tas bija toreiz, kad Pāvils runāja par grēka likumu, kas spēcīgs darbojas viņa locekļos. Tas izsaucās: “Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Rom.7:24). Šī pazīme labi raksturo svētu prātu – šajā pasaulē par visu vairāk tas cieš no grēka.

Turklāt ievērosim, ka visi ticīgie nes šādas metāla ķēdes: iznīcīgo miesu ar to pavadošo smagumu, grēku un trauslumu, kā arī aukstu sirdi, neticību, nepatiku, nolaidību, nepacietību un citus trūkumus. Tāpat vienlaikus ikvienam ir arī sava vājība vai kāds smags kārdinājums:

• Vienu kārdina ciets, mežonīgs un rūgts prāts, kas triecas tūkstoš cīņās un nepaliek mierā visa mūža garumā.
• Otru kārdina briesmīgi alkatīga daba, kas ar pliekanām, pasaulīgām raizēm rada nemitīgu nemieru.
• Trešo dīda kaislību un kārību velns.
• Ceturto kārdina šaubu un zaimošanas gars utt.

Turklāt arī mājas dzīve, savstarpējās attiecības un cilvēki vēl vairāk uzkurina šo ļaunumu, tā ka daudzi Dieva bērni piedzīvo diezgan nožēlojamu dzīvi – kaut vai tikai viņiem piemītošo grēku dēļ.

Cik gan neparasti un brīnumaini ir Tā Kunga ceļi, kurus pavada Viņa labestība un uzticamība! – Kādēļ gan Svētais Gars uzreiz un pilnīgi neatbrīvo ticīgo no grēka? Kādēļ ticīgai un svētdarītai dvēselei pastāvīgi ir jāsauc: “Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” Atbilde: tāpēc, lai mums neklātos tā, kā klājās kristušajiem eņģeļiem. Tā sauktā iznīcīgā miesa ir mums vajadzīga un noderīga, jā, tas pat ir mums nepieciešamais ļaunums.