Seko Jēram

Dzīvnieki, kurus radīja Dievs, kļuva par tiem, kuri dod vārdu pašam Dievam. Viņš ir “Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku” (Jņ.1:29).

Bērnu dziesmiņā “Mērijai bij’ jēriņš mazs” ir vārdi:

Visur, kur vien gāja tā, gāja arī jērs.

Taču ne šis Jērs. Mēs sekojam Viņam. Atklāsmes grāmatā izpirktie ir aprakstīti kā tie, “kas seko Jēram, kurp Tas arī ietu” (Atkl.14:4). Tā patiešām ir diezgan neparasta doma, kad jūs to iztēlojaties: jērs, kurš vada cilvēkus. Tas nav tā, kā tam vajadzētu būt. Bet, kā mēs to jau vairākkārt esam redzējuši, Dieva valstībā, šī Jēra valstībā viss, pie kā mēs esam pieraduši, tiek apgriezts ačgārni. Mēs sekojam šim Jēram. Un Viņš mūs cauri nāvei ieved dzīvē.

Dzīve, ko mums dāvā Jērs, ir Viņa paša dzīve. Protams, mēs Viņam sekojam, taču darām to, kļūstot par daļu no Viņa. Un Viņā mēs saņemam jauna veida sirdi – Viņa paša sirdi. Sirdi, uz kuras ir iegravēta Tēva mīlestība. Ecehiēla grāmatā (36:26) Dievs apsola: “Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi”. Akmens sirds – apgrūtināta ar vainas apziņu, allaž vilkta lejup, lai apmierinātu savtīgas vēlmes, necilvēcīga ar savu atkarību no trivialitātēm – tiek aizstāta ar patiesu, cilvēcīgu sirdi, kura pukst saskaņā ar Kristus sirdi. Kā tam arī vajadzētu būt, jo tā ir Viņa sirds.

Ja Bībelē sirds ir “cilvēka personas epicentrs”, kristieša epicentrs ir Jēzus sirds. Un, ja tā ir Jēzus sirds, tā ir arī Tēva un Svētā Gara sirds. Kristū mēs kļūstam vienoti ar Dievu, nesaraujami vienoti ar Trīsvienību. Un šajā vienotībā mēs atklājam to, ko vienmēr esam vēlējušies: patiesu prieku. Tas ir prieks būt pilnībā un bez nosacījumiem pieņemtam Viņā, kurā “mēs dzīvojam un rosāmies, un esam” (Ap.d.17:28). Tīrais, neviltotais prieks dzīvot dzīvi, kurā tiek ļauta brīva vaļa labajam, kur nokrīt baiļu važas un kur mēs rodam atpūtu Dievā, kurš priecājas par mums kā Tēvs un mēs – kā Viņa bērni.

Esmu sekojis savai sirdij uz vietām, kas no ārpuses izskatījās gaišas un vilinošas, bet iekšpusē bija tumšas un blāvas. Vienmēr bija tas “kaut kas”, kā trūka. Pat ja kādu laiku es jutos labi vai pat lieliski, šī sajūta izzuda. Emocionālā pēcsvētku gaisma galu galā izgaisa. Un es atkal apmaldījies klīdu, lemts sekošanai savai sirdij pa kādu citu strupceļu, vēl kādās tukšās attiecībās, vēl kādā satraucošā pieredzē, vēl kādā tukšā laimē.

Kristū es lēnām, bet pamatīgi pierodu pie brīvības. Es mācos, ka sekot Viņam nenozīmē ievērot garīgos likumus vai būt reliģiskam teicamniekam. Sekot Viņam nozīmē dzīvot atbrīvojošā mīlestībā. Ik dienu nomirt sev un ik dienu augšāmcelties atjaunotai dzīvei Viņā. Ik dienu nomirt savai vecajai akmens sirdij un ik dienu augšāmcelties, lai atrastu Jēzus sirdi, kura manī pukst. Un es atklāju – tāpat kā, cerams, arī jūs – ka, lai gan es nevaru uzticēties savām emocijām, kuras ir tik nepastāvīgas, varu uzticēties Tam, kura sirds pilnībā atklājas krusta virsotnē. Es varu uzticēties tam Jēram, kurš nes pasaules grēkus, ieskaitot manējos.

Mēs esam pagalam sabojāti. Bet, gluži kā rakstīts Kimas Krendolas grāmatas nosaukumā, mēs esam arī “Mīļotie sabojātie”. Mūs mīl Tēvs, kurš mūs paņem Savās rokās – salauztus, kādi esam, – un mūsos rada tīru sirdi, iedveš Savu Garu un ar Sava Dēla asinīm mūsos iepludina dzīvību.

Svētlaimīgi tie, kuriem neizdodas sekot savai sirdij, jo viņi seko Jēram, lai kurp Viņš ietu.