Apsolījums tiek piepildīts

“Tad Dievs atcerējās Nou…” [1.Moz.8:1]

Kad briesmīgās dusmas ir rimušas un visa radība iznīcināta, tiek piepildīts apsolījums, ko Dievs iepriekš devis Noam un viņa dēliem, proti, ka viņiem jākļūst par cilvēku dzimuma sēklu. Un nav šaubu, ka viņi ar bailēm un raizēm ir gaidījuši šī apsolījuma piepildīšanos, jo dzīvot ticībā – tā ir pati grūtākā lieta. Taču tieši tā ir dzīvojuši Noa un viņa dēli – mēs redzam, ka viņi vienkārši turas pie Debesīm. Zeme ir ūdens apņemta, un ļaudīm nav pamata, uz kura varētu stāvēt – ir tikai apsolījuma Vārds, kas viņus uztur ar savu spēku.

Bet raugies, kā šeit izturas Noa, kas ir ūdeņu apņemts un gandrīz jau uzveikts – viņu nespēj uzturēt nekādi darbi, bet tikai paļāvība uz Dieva žēlsirdību, ko viņā radījuši apsolījuma vārdi.

Šo Noas smago un grūto stāvokli Mozus neskaidri norāda, sacīdams: “Dievs atcerējās”. Te redzam, ka Noa ilgu laiku ir ticis dzenāts šurpu turpu pa ūdeņiem, tā, ka ir šķitis – Dievs viņu pavisam aizmirsis. Tie, kuriem nācies pieredzēt šādu cīņu un domu uzbrukumus (proti, kad Dieva žēlastības spožums šķiet izdzisis un mēs paliekam tumsībā jeb jūtamies Dieva aizmirsti), apjauš, ka dzīvot tikai Vārdā un ticībā ir daudz smagāk un grūtāk, nekā būt vientuļniekam vai kartēziešu mūkam.