Grēku piedošana

Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: “Miers ar jums!” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: “Miers ar jums!” Pēc tam Viņš Tomam saka: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un sacīja Viņam: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā. Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā. [Jņ.20:19-31]

Šīs dienas evaņģēlija teksts liek mums joprojām kavēties tajā tālajā pirmā gadsimta svētdienā, kas izmainīja visu pasaules vēsturi un arī mūsu pašu dzīves.

Agri no rīta augšāmceltais Kungs bija vispirms parādījies Marijai Magdalēnai, vēlāk vairākām sievietēm, tad Pēterim un visbeidzot diviem mācekļiem uz Emausas ceļa. Bija pienācis šīs satraucošās dienas vakars un “mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm”. Arī abi mācekļi no Emausas bija atsteigušies uz Jeruzālemi, pievienojušies pārējiem mācekļiem un stāstīja tiem par savu piedzīvojumu uz Emausas ceļa. Viņiem vēl runājot par šīm lietām, “nāca Jēzus” un “stājās viņu vidū”. Te nu viņi atkal ir visi kopā. Te ir mācekļi, kuriem Jēzus daudzkārt bija stāstījis par savām, Vecās Derības rakstos pravietotajām, ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Tomēr šie mācekļi bija novērsušies no Viņa un zaudējuši savu ticību Viņam. Un te ir arī pats Mācītājs un Kungs Jēzus, kas tagad stāv savu neticības un izbaiļu pārņemto mācekļu vidū. Kam tagad vajadzētu notikt? Ko Jēzum vajadzētu viņiem teikt? Atmetīsim labāk visas tās domas, kas rosās mūsu prātos un uzklausīsim, ko Viņš pats tiem saka: “Miers ar jums!” Šie ir pirmie vārdi, kurus Jēzus saka saviem mācekļiem pēc augšāmcelšanās. To, ka šī nebija tikai pieklājības frāze, austrumnieku sveiciens vai vēlēšanās nomierināt satrauktos mācekļus, rāda Jēzus tālāka rīcība. “To sacījis, Viņš tiem rādīja savas rokas un sānus”. Tā Viņš tiem atklāj ne tikai to, ka Viņš patiešām ir tas pats Jēzus, kas ar mācekļiem kopā ēda, gulēja, ceļoja un darīja visas citas lietas, par kurām mēs lasām evaņģēlijos. Viņš ir tas pats Jēzus, kas tapa krustā sists un nu ir augšāmcēlies, bet arī tas pats jūdu Mesija, par kuru pravietis Jesaja bija teicis, ka ar Viņa brūcēm cilvēce tiks dziedināta.

Viņu redzot, mācekļi top līksmi, bet, lai novērstu jebkādus pārpratumus, Jēzus viņiem vēlreiz saka: “”Miers ar jums! Kā Tēvs mani sūtījis, tā es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.”

Te tas ir – Jēzus misijas piepildījums un baznīcas galvenais, patiesībā vienīgais uzdevums – grēku piedošana! “Miers ar jums” – nozīmē, ka nu ir iestājies patiess miers starp Dievu un cilvēkiem. Ziemassvētku eņģeļu sludinātais miers nu ir kļuvis par realitāti! Visa Dieva dusmu sodība gulēja uz Dieva Jēra, kas nesa pa saules grēkus, un tagad caur Viņu Dievam ir labs prāts uz cilvēkiem, miers nāk caur Viņu, un caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Jēzus ar savām ciešanām un nāvi ir samaksājis par visu cilvēku grēkiem. Dievs šo maksu ir atzinis par pietiekamu. Upura Jērs ir ticis nokauts, un līdz ar Viņu viss grēks un tā radītā vaina iznīcināti.

Dievs to ir pasludinājis visai cilvēcei, augšāmceldams Jēzu no miroņiem. Jēzus necieta sevis dēļ, nedz arī augšāmcēlās sevis dēļ. Lielās Piektdienas vēsts ir tā, ka Jēzus mirst par cilvēku grēkiem kā patiess visas cilvēces pārstāvis. Lieldienu vēsts ir tā, ka Viņš ceļas augšā no nāves ne jau sevis dēļ, bet visas cilvēces vietā. Jēzus augšāmcelšanās ir arī mūsu augšāmcelšanās. Un nu Viņš to atklāj saviem mācekļiem: starp jums un Dievu ir miers. Ar savām brūcēm ar savu nāvi Es to esmu nopelnījis. Ka tas ir tiešām tā, to Tēvs ir apliecinājis Mani augšāmceldams no miroņiem. Miers patiešām ir ar jums!

Taču, Jēzus norāda, ka nepietiek tikai ar to, ka šis miers ir pasludināts mācekļiem. “Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu”. Savā šis zemes dzīves laikā Jēzus bija nācis tikai pie jūdiem. Tagad caur mācekļiem Viņš grib iet pie visiem ļaudīm līdz pat pasaules galam. Mācekļu bailes un vājums, viņu šaubas un neticība, pat Jēzus noliegšana bija pierādījuši to, ka viņi ir pilnīgi nepiemēroti šim uzdevumam. Taču tas nav uzdevums, kas dots viņu cilvēciskajai, grēcīgajai dabai un tās vājumam. Jēzus dod ne tikai uzdevumu, bet arī spēku to veikt: “Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Nemiet Svēto Garu!”” Te tas ir gan uzdevums, gan spēks to paveikt. Bet kāda tad ir mācekļu un visas baznīcas misija jeb uzdevums? “Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Te tas ir – viss Jēzus veikums, viss Viņa nopelns, grēku piedošana. Mācekļiem tagad ir dota vara, spēks un uzdevums to nest visā pasaulē. Te tā ir – absolūcija jeb grēku piedošana! Augšāmceldams Jēzu, Dievs to ir pasludinājis visai pasaulei, bet tagad tai ir jātiek nestai individuāli katram atsevišķajam cilvēkam, un tas ir baznīcas uzdevums. Tātad grēku piedošana ir visas kristīgās ticības saturs, Evaņģēlija sirds un būtība. Ka tas tiešām tā ir, to apliecina paša Jēzus vārdi un arī kristīgās baznīcas vēsture. Aizstāvēdams doktoru Luteru un skaidrodams viņa reformācijas darba būtību, savā vēstulē Parīzes Universitātes teologiem Filips Melanhtons norādīja, ka Lutera reformācija pamatā ir nekas vairāk, bet arī nekas mazāk, kā pareizas mācības par grēku piedošanu atjaunošana kristīgajā baznīcā. Kristīgajā baznīcā šī mācība bija aptumšota un pat aizmirsta. Evaņģēliju vairs nesaprata kā brīvu, nepelnītu grēku piedošanu Kristus nopelna dēļ, bet tas bija kļuvis par morāles mācību un reliģiski metafizisku teoriju. Šo jautājumu labi paskaidro baznīcas doktors Hermanis Zase:

[Baznīca] nedzīvo no morāles, nedz ari no gudrības vai dievišķo likumu pildīšanas. Tā nedzīvo ari no reliģijas, augstiem dievišķās klātbūt nes pārdzīvojumiem vai Dieva noslēpumu zināšanas. Tā dzīvo tikai un vienīgi no grēku piedošanas. Tādēļ reformācija nav vis-kā tika uzskatīts vēlīnajos viduslaikos un vēlāk arī lielā daļā protestantiskās pasaules – tikumiski reliģiska “baznīcas uzlabošana”, tā nav baznīcas tikumiska celšana un reliģiska padziļināšana, bet gan savā patiesajā būtībā – Evaņģēlija pasludinājuma par grēku piedošanu Kristus dēļ atjaunošana.

Cik vienkārši un skaidri te atklājas gan Kristus Evaņģēlija, gan reformācijas būtība! Kā patiesai Kristus baznīcai un luteriskās reformācijas turpinātājai arī tev, mīļā draudze, ir uzdots pildīt šo lielo uzdevumu – nest pasaulei grēku piedošanu. Tev nav jāsacenšas ar pasauli tās gudrībā un spēkā. Tev nav jātiecas pēc pasaules bagātībām. Tev ir dots kas daudz, daudz lielāks, proti, vara un uzdevums piedot grēkus. Grēku pie došanu nevar iegūt ne ar kādu gudrību. To nevar arī nopirkt par naudu, pat ja tās būtu ļoti daudz. Grēku piedošanu var saņemt vienīgi Kristus baznīcā no tiem, kas ir uzticīgi Kristus dotajam uzdevumam. Un te tev ir arī atbilde uz jautājumu – kur tad īsti ir patiesā Kristus baznīca? Kristus baznīcu nenosaka ne katedrāles, ne mācītāju tērpi, ne arī viņu tituli. To nenosaka ne dievlūdzēju skaits, ne mācītāju popularitāte. Ari ne tas, cik viņi viens vai otrs ir jauki kā cilvēki. Kristus baznīca ir tikai tur, kur saskaņā ar Viņa iestādi jumu, pavēli un mācību cilvēkiem vienkārši un skaidri bez kādiem viņu pašu nopelniem Jēzus vārdā tiek piedoti grēki.

Taču grēku piedošana ir saņemama vienīgi ticībā. Lai gan Kristus ir augšāmcēlies un Dievs, Viņu augšāmceldams, ir pasludinājis grēku piedošanu visai pasaulei, tomēr to saņem tikai tas, kas šai vēstij tic. Uz neticīgajiem viņu grēki un Dieva dusmas paliek vēl joprojām. Neticīgajiem nav un ne var būt nekāds miers! To skaidri rāda Toma piemērs. Lai gan Jēzus bija pasludinājis mieru un pārējie mācekļi, saņemdami mieru, bija prieka pilni, tomēr Tomam nebija ne miera, ne prieka, ne grēku piedošanas. Lai gan viņam šajā svētdienā vajadzēja būt kopā ar saviem brāļiem, viņš savās bēdās un skumjās bija vienatnē ar pasauli un neticīgajiem jūdiem. Kad pārējie mācekļi viņam vēlāk stāsti ja, kas ar viņiem noticis, Toms neticēja. Viņa tuvākie draugi, mācekļi un sievas liecināja par augšāmcelto Kungu, bet Toms neticēja vārdiem, viņš gribēja taustāmus pierādījumus. Šo faktu, tāpat kā visus līdzīgus gadījumus, nav iespējams izskaidrot, jo nav iespējams saprātīgi izskaidrot nesaprātīgu rīcību. Toms vienkārši ir neticības piemērs. Neticība arvien ir pilnīgi nesaprātīga, tā ir spītīgi stūrgalvīga, augstprātīga savās prasībās un pilnīgi patvaļīga. Tā ir gatava pieņemt tikai to, ko tā pati uzskata par pareizu, un savās prasības ir pat ciniski rupja. Tā Toms, noraidīdams jebkuru liecību – pat savu draugu un Jēzus izvēlētu sūtņu, pieprasa, lai viņam ļauj likt pirkstu Jēzus rētās un roku Viņa sānos.

Tad nāca nākamā svētdiena. Viss notika tāpat kā iepriekšējā svētdienā. Aiz aizslēgtām durvīm nāca Jēzus un sacīja tos pašus vārdus. Šoreiz Toms bija mācekļu vidū. Tā kā bojā bija jāiet vienīgi pazušanas dēlam Jūdam Iskariotam, tad – lai neviens vēlāk nevarētu teikt, ka pat mācekļu vidū bija tādi, kas neticēja Jēzus augšāmcelšanās faktam – aiz savas mīlestības pret kritušo un neticības mocīto grēcinieku Jēzus nāk vēlreiz. Un Viņš, vērsdamies pie Toma, liek tam darīt tieši to, ko viņš savā neticīgajā augstprātībā bija gribējis darīt: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas, un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos”. Nu Tomam visu mācekļu priekšā, visas pasaules priekša jāapliecina sava neticība un jādara tas, ko viņš diez vai vairs gribēja darīt. Nāc dari to – pavēl Jēzus – un neesi neticīgs bet ticīgs. Toms to dara un tad, Jēzus dievišķīgās klātienes pārņemts, nokrīt ceļos un apliecina: “Mans Kungs un Mans Dievs!”.

Toms nu ir atkal ticīgs. Nu arī viņam ir piedoti grēki, nu Jēzus augšāmcelšanās attiecas arī uz viņu, un Tomu pārņem ticības prieks un miers. Nu visi mācekļi, visi apustuļi ir savām acīm redzējuši augšāmcelto Kungu un Toms pat aptaustījis ar savām rokām. Viņi kļūs par Jēzus augšāmcelšanās lieciniekiem, nesdami liecību visai pasaulei. Un Jēzus apliecina: kas ticēs būs svētīgi. Arī tiem būs miers un prieks, lai gan ne caur redzēšanu, bet ticēšanu. Īss ir ticības laiks. Tāpat kā īss ir laiks, kad baznīcai jādzīvo no grēku piedošanas. Lai cilvēki nāktu pie šīs ticības un iegūtu mūžīgo dzīvi, Jēzus mācekļi, visu šo notikumu aculiecinieki, ir aprakstījuši mums evaņģēlijos galvenās un būtiskākās lietas. Pēc šā īsā ticības dzīves laika pienāks laiks, kad arī mēs redzēsim. Redzēsim savu Kungu, tāpat kā Viņu redzēja mācekļi. Redzēsim Viņu un būsim kopā ar Viņu mūžīgi, un mums vairs nevajadzēs piedot grēkus, jo mēs būsim pilnīgi svēti. Bet pagaidām mēs vēl dzīvojam ticībā, ticībā saņemam grēku piedošanu, mieru un mūžīgās dzīves apsolījumu. Āmen.