Svētā Gara skumjas

“Tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš Savā sirdī ļoti noskuma.” [1.Moz.6:6]

Tieši šādas skumjas ir Svētā Gara skumjas – kā Sv. Pāvils vēstulē efeziešiem (4:30) saka: “Neapbēdiniet Dieva Svēto Garu, ar ko esat pazīmogoti atpestīšanas dienai.” Viņš grib parādīt, ka Svētais Gars tiek apbēdināts, kad mūs, nabaga cilvēkus, nomāc un biedē pasaules ļaunums, kas nicina Dieva Vārdu, ko sludinām Svētajā Garā.

Kāds varētu jautāt: kādēļ gan Dievam šādi jāžēlojas? Vai tad Viņš, ja vien gribētu, nevarētu vienā mirklī iznīcināt visu pasauli? Protams, Viņš to varētu, taču nav tā, ka Dievs vēlētos pasauli iznīcināt – kā Viņš saka: “Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo.” (Ec.33:11) Tādēļ Dievs parāda savu gatavību piedot, paciest, atlaist grēkus, ja vien ļaudis grib atgriezties. Bet, ja tie joprojām paliek stūrgalvīgi un atraida palīdzību, viņu ļaunums dara Dievam bēdas un sāpes.