Uz ko tu paļausies Jaunajā gadā?

“.. un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju.” (Lk.1:47)

No visiem svētkiem, ko kristīgā baznīca gada laikā svin, visvairāk pasauli valdzina Jaungada svinības. Pasaule paliek nomodā līdz pat vecā gada pēdējai pusnakts stundai, un pēc pēdējā zvana noskanēšanas tā sveic jauno gadu ar gavilēm un laba vēlētāji apmainās ar sveicieniem un izsaka cerības uz nākamajiem mēnešiem. Ak, ja pasaule zinātu savu patieso stāvokli, tā nevis priecātos, bet gan raudātu! Tā neuzvilktu svētku apģērbu, bet gan apsegtos ar sēru drēbēm. Gaisā nevirmotu nekādi prieka saucieni, bet drīzāk nopūtas pēc žēlastības adresētas žēlastības tronim. Cilvēks, kuram trūkst Glābēja, ir neizmērojami nelaimīgs. Pārdomājot veco gadu, viņš nevar ar prieku kā kalnā kāpējs atskatīties uz kalniem, kas jau pieveikti, jo ​​pagātnes prieki ir zuduši, bet tajā laikā izdarīto grēku traips nav pazudis tiem līdzi. Šie grēki ir ierakstīti Dieva parādu grāmatā, un Viņam nav Glābēja, kas tos izdzēš ar Izpirkšanas asinīm. Viņa grēki ir atstājuši pasauli, bet tie ir uzkāpuši debesīs un tur stāv Dieva troņa priekšā un apsūdz viņu. Tie lidinās virs viņa galvas kā dievišķo dusmu vētras mākoņi, un nav neviena, kas tos izklīdinātu.

Cilvēkam bez Glābēja ir vēl mazāk mierinājuma, gaidot jauno gadu. Tas gads viņa priekšā ir tumšs un drūms, kā biezs priekškars, kam neviena cilvēka acs nevar neko redzēt cauri un ko neviena cilvēka roka nevar pacelt. Neviens nezina, kas viņu piemeklēs jaunajā gadā un kā, un kur, un vai viņš maz sagaidīs tā beigas. Uz ko var paļauties cilvēks bez Glābēja? Viņš nevar teikt: “Es paļaujos uz Dievu,” jo viņš nepazīst Dievu. Vai viņam var būt kādas garantijas, ka jaunajā gadā Dievs savā grāmatā nav ierakstījis viņam drīzāk slimības, nevis veselību, nabadzību, nevis tapšanu bagātākam, negodu, nevis godu, ciešanas, nevis prieku un nāvi, nevis dzīvību? Kāda viņam var būt pārliecība un drošība, ka Dieva pacietība pret viņu šajā jaunajā gadā nebeigsies? Varbūt Dievs, skatoties uz viņu, sacīs: “Raugi, esmu te nācis katru gadu un meklējis augļus uz šī vīģes koka, grēku nožēlas un ticības augļus, bet es tos neatrodu. Nāc, nāve, nocērt to. Kāpēc gan tas bez vajadzības aizņem zemi?”

Ak, cik daudzi pagājušo gadu sāka ar vispriecīgākajām cerībām, un kur viņi ir tagad? Nemeklējiet viņus viņu pilīs, jo viņi ir izbraukuši un citi ir ieņēmuši viņu vietu. Viņu miesas jau trūd ārā viņu kapos, un viņu dvēseles stāv Dieva tiesas priekšā. Viņu cerības gada sākumā balstījās uz visnesvētāko maldināšanu, jo tikai tas, kurš svin laimīgus Kristus dzimšanas svētkus, var arī svinēt laimīgu jauno gadu. Tikai tas, kurš zina, ka viņam ir Glābējs, var mierināts doties svētceļnieka ceļojumā cauri šai dzīvei. Šāds cilvēks vienmēr var būt nabaga grēcinieks, tomēr viņš nemaldina sevi, kad raugās nākotnē ar lielu prieku, cerībām un pārliecību. Viņā Dievs darīs vairāk, nekā viņš spēj prasīt un saprast. Viņam Glābējs ir stūrmanis un Viņa krusts ir kā bura. Tad viņš var ar prieku pacelt enkuru un drosmīgi doties atklātajā, plašajā dzīvības jūrā. Viņa kuģis neuzskries uz sēkļa, tas netiks sadragāts un nenogrims. Tā vietā tas pavisam noteikti iekuģos drošajā ostā šajā vai citā gadā.