Tirāniskais cilvēces nicinātājs

Vēsts par Dieva kļūšanu par cilvēku uzbrūk laikmeta garam, kad cilvēces nicināšana vai cilvēces dievināšana ir visas gudrības virsotne gan sliktiem, gan labiem cilvēkiem.

Cilvēka dabas vājības skaidrāk parādās vētrā nekā miera laikos.

Lielākajai daļai cilvēku nemiers, alkatība, neatkarības trūkums un brutalitāte izrādās dominējošā uzvedība saskaroties ar neparedzētām iespējām un draudiem.

Tādā laikā tirāniskais cilvēces nicinātājs (šajā kontekstā Adolfs Hitlers) viegli izmanto un veicina cilvēka sirds ļaunumu un piešķir tam citus vārdus.

Nemieru sauc par atbildību; alkatību sauc par strādīgumu; neatkarības trūkumu par solidaritāti; brutalitāti par izveicību.

Ar šo glaimojošo attieksmi pret cilvēciskajām vājībām tiek veicināts un no jauna pastiprināts zemiskais un viduvējīgais.

Viszemākā nicināšana pret cilvēci turpina veic savu ļauno darbu saskaņā ar viscildenākajiem saukļiem par mīlestību pret cilvēci. Jo ļaunāks kļūst zemiskums, jo labprātāks un paklausīgāks rīks ir tirāna rokās.

Nedaudzie atlikušie krietnie cilvēki tiek iemīti dubļos. Viņu drosmi sauc par sacelšanos, viņu disciplīnu par farizejismu, viņu neatkarību par patvaļu un viņu izveicību par augstprātību.